Profesors Arturs Priedīte spriež, ka pilsētā putnu kļūst mazāk.
«Pirms pārdesmit gadiem pie barotavas nāca ap 15 – 18 sugu putnu, tagad vairāk par piecām sešām neesmu manījis,» teic ilgus gadus LLU Augu aizsardzības katedru vadījušais Arturs Priedīte. Tā kā dažādu kaitēkļu un putnu sadzīve ir cieši saistīta, profesors kļuvis arī par aizrautīgu putnu pētnieku, un savulaik šādi tapusi unikāla dažādās vietās Latvijā fotografētu ap 3000 putnu un kukaiņu tuvplāna diapozitīvu kolekcija. Svarīgs novērošanas postenis cauri laikiem bijis arī paša mājas dārzs ar tur izvietotajiem būrīšiem, barotavām un personīgu «sapazīšanos» tiktāl, ka spārnaiņi pat piesēž savam labdarim uz pleca un ņem ēdamo no saujas. «Jā, reiz pat svešs, nejauši atlidojis dzenis paņēma piedāvāto speķa gabaliņu no rokas,» viņš atceras ar smaidu. Arī šoruden ābelē jau uzkārta pirmā zīlīšu barotava. Lidojošo ciemiņu gan vēl pamaz, toties uzaicinājumu saņēmušas «Ziņas» – parunāties par, viņaprāt, mazliet satraucošu tēmu: dzīvās radības pilsētā kļūst arvien mazāk. Sarūk daudzveidība«Agrāk nāca četru sugu zīlītes – lielā, zilzīlīte, pelēkā un purva. Tagad pārsvarā tikai lielā un reti zilzīlīte. Bija divu trīs sugu dzeņi, dzilnas – vairs nav manīti. Tikai paretam nu redzami dzilnīši, žubītes, cielaviņas,» putnu pētnieks pēc novērojumiem spriež, ka mazo lidoņu skaits pilsētā sarūk. Vēl pirms gadiem desmit mājas dārzā vasaras vakaros lidinājušies sikspārņi, kuru vairs nav. Kādreiz Pils parkā ligzdojusi meža pūce un Kalnciema ceļa malā netālu no Rīgas ielas eglē mājojusi ausainā pūce – nu jau vairākus gadus abas ligzdas pamestas. Toties arvien vairāk parādās žagatas un vārnas, kuru darbošanos putnu daudzveidības apbrīnotājs atturīgi nodēvē par «ne visai vēlamu».«Sīko putnu mazuļi bieži kļūst par šo plēsēju laupījumu. Kamēr jaunie putnēni, satupuši pie būrīša skrejas vai ligzdā, gaida vecākus ar barību, pielido žagata vai vārna, aiz galvas izvelk mazo ārā un prom ir,» šādus skatus dārza saimnieks redzējis savām acīm. «Šo putnu klātbūtni pilsētā vajadzētu ierobežot,» viņš prāto, taču likumīgus paņēmienus neņemas ieteikt.Vērtība galvenokārt skaistumāVērtējot Jelgavas parkus, skvērus, dekoratīvos stādījumus un privātmāju dārzus par kopumā labi aprūpētiem, profesors spriež, ka arvien mazāk paliek savvaļas dzīvo radību – piemēram, putnu, ežu, kas agrāk daudz lielākā skaitā priecējuši arī pilsētnieku acis. Varbūt praktiskuma laikmetā tas var būt mazsvarīgi? Mūsu sarunbiedrs – agronomijas un bioloģijas zinātņu doktors – tā nedomā. Agronomijā pirmām kārtām tiek pieminēts dzīvnieku praktiskais noderīgums vai kaitīgums lauksaimniecībā, bet pilsētvidē – «skaistums, pozitīvas emocijas, tas taču arī ir sabiedrības ieguvums». Pārliecības nostiprināšanai profesors atstāsta no ornitologa Māra Strazda dzirdēto par kādu apdzīvotu vietu Vācijā, kuras iedzīvotāji vispirms saziedojuši naudu stārķa ligzdai un pēc tam turpinājuši ziedot varžu sagādei, lai tik svētelim pie viņiem iepatiktos.«Mēs varam būt lepni, jo katrs piektais baltais stārķis ligzdo mūsu mazajā Latvijā. Varbūt, izgatavojot ligzdas pamatus un izvietojot tādus Jelgavas nomalēs pie galvenajiem iebraucamajiem ceļiem, varētu šo skaisto putnu atvilināt vēl tuvāk.»Līdzīgi Priedītes kungs apcer arī mājas strazdu kā pavasara vēstnešu un daiļu dziedātāju estētisko nozīmi. «Viņi iznīcina arī daudz kultūraugu kaitēkļu, ko mēs parasti neievērojam, bet pārmetums par ķiršogu un reizēm arī ābolu postījumiem ir nevietā. Latvijā ligzdojošie strazdi gandrīz tūlīt pēc mazuļu izvešanas dodas dienvidrietumu virzienā, bet iespējamie «negantnieki» ir ziemeļu virziena caurceļotāji.»Pavasarī būrīši, ziemā – barotavasPirmām kārtām, protams, putnu apmešanās vietas izvēli nosaka barības pieejamība, bet izdzīvošanai vajadzīgs arī drošums, un te nu mēs, pēc profesora domām, varam būt labi palīgi.«Ziemas barotavas ir jāiekārto tā, lai uzliktajai barībai nevarētu piekļūt lielākie putni un kaķi. Bieži vien barotavas apmeklē zvirbuļu vanags, tāpēc tuvumā vajadzētu būt kādam lielākam kokam (ne krūmam), lai tā blīvākajā vainagā varētu paslēpties.»Strazdiem un citiem sīkajiem putniem domātos būrīšus viņš iesaka veidot ar lielāku jumtiņa pārkari un priekšā likt metāla sietu, lai plēsīgie ienaidnieki netiek pie mazuļiem. Vecos savukārt svarīgi arī ik gadu, vislabāk februārī, iztīrīt un saremontēt.«Svīres, čurkstes, zvirbuļi un vairākas citas sugas ligzdo ēku jumtu paspārnēs, taču līdz ar veco šīfera jumtu nomaiņu daudzas šādas vietas ir pazudušas. Tā vietā varētu izgatavot iegarenas kastītes un piestiprināt jumta paspārnē,» iesaka putnu draugs. Paša pieredzē gan ir mazliet jocīgs stāsts, jo svīrei domātajā mājā vispirms iemitinājies zvirbulis, bet pēc tam to ārā izdzinusi strazdu ģimene, kas galīgi nepiemērotajā dzīvesvietā sadomājusi un arī spējusi izvest savu saimi.Arturs Priedīte pārliecināts, ka savvaļas dzīvās radības daudzveidību pilsētā nevajadzētu atstāt tikai dabas pašregulējošo mehānismu ziņā. Attiecīgi sakārtojot dzīves telpu, to varētu nosargāt un varbūt pat vairot. Iesākumam – daži profesora ieteikumi būrīšiem, kuru būvei līdz pavasarim laika sanāktu gana. Ieteikumi būrīšiemSvīrēm derēs 8 cm augstas, 12 cm platas un 30 cm garas kastītes ar 4 – 5 cm platu spraugu (skreju) priekšpusē.Mājas strazdiem, dzilnīšiem, tītiņiem, arī dzeņiem u.c. piemēroti būs būrīši, kuru grīdas laukums 14 x 14 cm, augstums no skrejas līdz grīdai 20 – 22 cm, skrejas diametrs 5 cm.Zīlītes, melnais mušķērājs, erickiņš, zvirbuļi varēs droši justies būrītī ar 10 x 10 (12 x 12) cm grīdas laukumu, kuram augstums no skrejas līdz grīdai 15 cm, bet skrejas diametrs 3,5 cm.Baltās cielavas un pelēkie mušķērāji ligzdo pusdobumveida būrīšos, kurus izveido kā 6 – 7 cm augstu kastīti ar 15 x 15 cm grīdas laukumu. Ja tādu piestiprina ēkas paspārnē, nav vajadzīgs pat īpašs jumtiņš.ViedoklisValsts meža dienesta referents, ornitologs Aigars Kalvāns Saistībā ar biotopiem un apbūvi pilsētā kādas sugas izzūd un kādas nāk iekšā. Vai putnu Jelgavā kopumā paliek mazāk? Tad pilsētas administratīvajā teritorijā būtu jāveic pētījums. Parasti kādu sugu izzušana mēdz būt raksturīga visai Latvijai. Par sīko putnu iespējamiem apdraudētājiem – vārnveidīgie ir klaiņojošas sugas, un, ja arī dažus īpatņus likvidētu, vietā nāks citi. Pēdējā laikā pilsētā parādās vistu un zvirbuļu vanagi, kas nomalē noteikti ligzdo un nāk uz Jelgavu baroties. Vispār jau katram putnam ir sava nozīme, bet mūsu iespējamā iejaukšanās procesos varētu būt atkritumu saimniecības sakārtošana. Vai, piemēram, koku vainagošana – ar šādu paņēmienu savulaik atbrīvojās no nevēlamas krauķu kolonijas Stradiņa slimnīcas teritorijā.
