Ieraugot uz bāra grīdas nomestu asiņainu nazi vai divu automašīnu sadursmi ar vilcienu, jaunieši neapjuka.
Pērn mācību gada sākumā sporta ārste Anda Zvīgule sporta skolas audzēknim Kasparam Neimanim piedāvāja atrast domubiedrus un piedalīties Latvijas Samariešu apvienības rīkotajās jauniešu sacensībās pirmās palīdzības sniegšanā. Jauniešu basketbola komandas saspēles vadītājs Kaspars piesaistīja viņas uzmanību ar rīkotāja dotībām. Puisis piekrita. Jāpiebilst, ka ik pa laikam Anda Zvīgule topošajiem autovadītājiem pasniedz pirmās palīdzības kursu, ko organizē samarieši. Andai bijis «piegriezies», ka sacensībās, ko gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā samarieši jauniešiem rīko reizi divos gados, jau ilgāku laiku uzvar vienīgi rēzeknieši, kuriem pirmās palīdzības sniegšanu māca skolās. Tā viņa nolēma brīvprātīgi un pilsētas patriotisma garā sagatavot jauniešu komandu Jelgavā. Četras precīzas piespēles savā klasēKaspars ārstes uzaicinājumu «piespēlēja» vēl četriem klasesbiedriem – Ērikai Česnauskai, Laurai Kresai, Evai Mediņai un Artūram Grencionam. Visi tagad mācās Valsts ģimnāzijas ķīmijas – bioloģijas novirziena 11. klasē. Tā radās komanda, kas pēc dažu mēnešu treniņiem uzvarēja samariešu sacensībās Latvijā. Bet viņu komandas līdere Ērika, startējot rēzekniešu un jelgavnieku apvienotajā sastāvā, individuāli ieguva pirmo vietu arī starptautiskajās sacensībās «Contest 2012», kas šovasar notika Rīgā un kurās piedalījās samarieši no deviņām Eiropas valstīm. Ar to gan piecu jauniešu zvaigžņu brīdis šajā jomā ir beidzies, jo masveidības sekmēšanas vārdā samarieši savās sacensībās katram atļauj piedalīties tikai vienreiz dzīvē. Ārste Anda Zvīgule spriež, ka pirmo palīdzību vajadzētu mācīt skolās. «Droši vien tā ir mūsu izglītības sistēmas vaina, ka šāda lieta notiek tikai Rēzeknē, tur tas ir labi nostādīts,» domā Anda. Pati viņa jaunu audzēkņu brīvprātīgai mācīšanai nav pievērsusies, jo šogad nav arī sacensību, kas jauniešiem ir labs stimuls. Cimdus nevilka neviensAnda Zvīgule atzīst, ka daudziem skolēniem un arī pieaugušajiem priekšstats par to, kas būtu jādara nelaimes gadījumos, ir ļoti miglains. Septembrī viņa kopā ar Ēriku un Evu iesaistījās tradicionālajā pasākumā «Mēs bērnu drošībai Jelgavā», ko sesto klašu skolēniem rīko valsts un pašvaldības policija. Abas meitenes attēloja situāciju, kad jauniete, lietojot bojātu fēnu, guvusi elektrotraumu, bet draudzene, kas viņai centusies palīdzēt, atsitoties pret galda stūri, nokritusi līdzās. «Piecas no sešām komandām saprata, ka pirmkārt jāizslēdz vēl rūcošais fēns. Taču, ka būtu jāizmanto blakus noliktais telefons, lai izsauktu palīdzību, ātri attapās tikai viens sacensību dalībnieks. To, ka līdz ārstu ierašanās brīdim jācenšas uzturēt kontaktu ar traumu guvušajiem, nojauta daži. Taču, pieskaroties asiņainai brūcei, izmantot blakus noliktos cimdus, neuzskatīja par vajadzīgu neviens,» stāsta ārste. Apjukumā kļūdīties nav atļauts «Sākot gatavoties sacensībām, jau pēc dažām sarunām ar Andu atklāju, ka visi mani agrākie priekšstati par pirmo palīdzību bija pilnīgi nepareizi. Es, piemēram, biju iedomājusies, ka cilvēkam, kurš ir traumēts, jāliek šinas, taču svarīgākais ir pilnīgi kas cits,» stāsta Ērika. Paklausot mātes padomam, viņa nolēmusi kļūt par ārsti, tādēļ beidzamos divus vidusskolas gadus papildus mācās kursos Latvijas Universitātē. Meitenei šķiet, ka uzvaru sacensībās «Contest 2012» viņa sasniegusi ne ar ātrumu un fizisko izturību, bet gan ar apdomu un spēju koncentrēties. «Cilvēkam, kurš nesamaņā guļ uz zemes, var būt atgadījies jebkas, un palīdzot neko nedrīkst izdarīt nepareizi,» saka meitene. Sacensībās viena no pārbaudījumu vietām atradās Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, kur bija inscenēta divu zemessargu automašīnu sadursme ar dzelzceļa lokomotīvi. Ērikai viss izskatījies tik reāli, ka tikko varējusi valdīt apjukumu. Patīk dīvainas mašīnas un lasa grāmatasArtūrs Grencions no savām gaitām samariešos sapratis, ka pirmais noteikums, atrodoties nelaimes vietā, ir parūpēties pašam par sevi. «Tu otram spēsi palīdzēt vien tad, ja pats būsi spējīgs rīkoties, nevis ielecis kaut kur ugunī,» uzsver Artūrs. «Kad mēs mācījāmies Jelgavas samariešu birojā Svētes ielā, atmosfēra bija draudzīga, bezbēdīga, taču sacensībās mūs sadalīja pa grupām, kurās nebijām kopā ar savējiem. Tajās cits citam vairs priekšā neko neteica,» stāsta puisis. Jauniešiem viens no uzdevumiem bijis sniegt palīdzību cietušajiem pēc kautiņa bārā. «Zemē guļ «asiņains» nazis, kāds vīrietis, šķiet, piedzēries un apjucis, skraida pa zāli. Kā lai panāk, ka cilvēks noguļas un viņa brūces var pārsiet!?» atceras Artūrs. No mācībām brīvajā laikā puisis ir aizrāvies ar svarcelšanu, augstu vērtē gudras, draudzīgas un saprotošas meitenes, kurām «galvenais – nav sliktu ieradumu». Eva teic, ka viņai nav ne jausmas par to, kādu profesiju apgūt pēc vidusskolas beigšanas. Viņai ļoti patīk dejot. Jāpiebilst, ka moderno deju studijā «Intriga» dejo arī Laura un Ērika. Medicīna nesaistot. Pirmās palīdzības komandā viņa iesaistījusies tāpēc, ka klasesbiedri solījuši – būs jautri. Un tiešām tā arī bijis. Evai patīk ceļošana, grāmatu lasīšana, dīvainas automašīnas un pārsteigumiem bagāti piedzīvojumi.Saskaņā ar izvēlēto profesijuLaura Kresa par sevi teic, ka viņa ir pietiekami veca, lai zinātu, kā vajag, taču arī pietiekami jauna, lai darītu, kā grib. Viņai patstāvība gan nav pašmērķis. Piemēram, runājot par izvēlēto profesiju, meitene stāsta, ka ies mammas pēdās un kļūs par mediķi. Samariešu lietas ar šo mērķi ir saskaņā.Par ārstu domā kļūt arī Kaspars. Taču viņš šo ideju grib apvienot ar savu nopietno hobiju – basketbolu, kurā Bērnu un jaunatnes sporta skolā trenējas deviņus gadus. Tātad iecerētā profesija iznāk sporta ārsts. Meitenēm viņš liekas interesants ar to, ka šķiet noslēpumains, taču reizē arī savējais, uz kuru var paļauties. Zīmīgi, ka visiem pieciem klasesbiedriem patīk matemātika un ķīmija, kas lielā mērā esot arī skolotājas Intas Kalniņas un klases audzinātājas Agneses Freibergas nopelns. Par saviem panākumiem samariešu sacensībās, piemēram, skolā jaunieši neko daudz nav stāstījuši, tomēr tie viņiem stiprina pašapziņu un dzīvē var ļoti noderēt.
