«Augļu un ogu audzētāji šogad var priecāties, jo ražas ir ļoti labas. Pateicoties labvēlīgajiem laika apstākļiem, īpaši padevušies āboli, savukārt vēlā pavasara dēļ oktobra vidū joprojām dabūjamas svaigas, tikko no krūma vāktas, mellenes un vēlās zemenes,» stāsta Augļkopības asociācijas priekšsēdētāja Māra Rudzāte, piebilstot, ka augstā raža gan neliks pazemināt augļu un ogu cenu.
Latvijas ābeļdārzi kļūst arvien tukšāki – ražas novākšana tuvojas noslēgumam, vākums sanests pagrabos vai novietots noliktavās. Tagad tikai jādomā, kā un kur izaudzēto realizēt. Glabā līdz pavasarimJelgavnieks Jānis Kleins kopā ar vecākiem pirms septiņiem gadiem iestādījis teju divu hektāru lielu ābeļdārzu. Viņš ir varen priecīgs par šogad izdevušos ražu un jau sparīgi sācis ābolus pārdot. Jānis spriež, ka par ābolu trūkumu šogad sūdzēties var vien atsevišķi piemājas dārzu īpašnieki, bet lielāku platību saimnieki nebēdā. Kleinu ģimenes augļu laukā iestādītas septiņu veidu puspundurābeles. Galveno atbildību par dārza kopšanu uzņēmusies mamma, bet Jānis pieslēdzies procesiem, kas saistīti ar ražas glabāšanu un realizēšanu. Šim mērķim uzcelta arī ābolu glabātava. «Pagājušais gads bija āboliem skopāks, bet šogad to atkal ir daudz. Arī mūsu kociņi aug lielāki un spēcīgāki. Ābolus glabājam speciālā dzesētavā divu līdz četru grādu temperatūrā. Siltāk būt nevar, citādi āboli ātrāk sasniedz maksimālo gatavības pakāpi, sāk žūt un bojāties. Temperatūras režīms nemitīgi jākontrolē, jāseko, lai āboli arī neapsalst,» skaidro Jānis. To šķirņu āboli, kuriem jābūt gataviem pēc jaunā gada, satupināti kastēs, savu laiku vēl pacietīgi gaida. Pēdējie nostāv pat līdz aprīlim.Tirgus nav aicinājumsTā kā raža šogad laba, realizēšanai labāku laiku gaidīt nevar. Kleini sevi nepieskaita pie lielajiem ābolu audzētājiem, tādēļ nesadarbojas ar kooperatīviem un lielveikaliem, bet kundes meklē paši. Jānis stāsta, ka pievienojies arī programmai «Skolas auglis», bet pagaidām ieņēmis tādu kā novērotāja lomu un nevienai skolai savus ābolus vēl nav piedāvājis, taču, ja kāds aicinātu uz sadarbību, piekristu. Vienā skolas augļa porcijā jābūt 100 gramu smagam ābolam. Jānis neslēpj, ka viņa dārzā ir vairākas šķirnes, kuru vidējais augļa izmērs atbilst šādam svaram. «Pagaidām mūsu aicinājums nav braukt pa tirgiem, tāpēc ābolus pārdodam galvenokārt ar sludinājumu starpniecību un šad tad arī tirdziņos. Ir aktīvi pensionāri, kas novērtē Latvijas ābolus un ik pa laikam tos nopērk atkal un atkal. Pircējiem svarīgs ir ābola lielums un cena – jo lielāki augļi, jo pieprasītāki. Tiem noteikti jābūt sulīgiem, vēlams, arī saldiem. Un cenai jābūt konkurētspējīgai ar poļu āboliem,» uzsver Jānis. Šogad Latvijas āboliem cena nekritīsies, bet paliks pagājušā gada līmenī – vidēji 60 – 70 santīmu, ābolus pērkot tirgū, un 40 – 50 santīmu, ja tos iegādājas vairumā, stāsta M.Rudzāte. Teicamā ābolu raža šogad padevusies labvēlīgo laika apstākļu ietekmē un arī tādēļ, ka pēdējos pavasaros daudzviet Latvijā nav salnu, kas neļauj nosalt ābeļziediem. Ar Latvijas smaržuJānis stāsta, ka pirmais noteikums, kā atšķirt vietējos ābolus no importa preces, ir smarža. Tam var piekrist, jo nelielajā telpā, kur saimnieks izrāda izaudzēto, no dažām kastītēm vien uzjundī svaigu ābolu aromāts. «Polijā un citās valstīs āboli tiek uzglabāti speciālās kamerās ar ķīmisku klimatu, un tiem zūd arī aromāts. Latvijas āboli tā netiek glabāti, tāpēc smarža ir izteikta,» skaidro audzētājs. Latvijas pircēja «kaprīzes» ir dažādas, joprojām tiek taujāts pēc veco šķirņu āboliem – ‘Antonovkas’ un ‘Sīpoliņa’. «Šonedēļ pat viens pircējs jautāja pēc «sīpoliņiem», ko vajagot sidram. Jūtu, ka cilvēki daudz taujā pēc āboliem sidra gatavošanai. Bet mums ir ēdamie āboli, un sulām vai sidram tādus būtu žēl izmantot,» atzīst Jānis. Lai sargātu ražu no kaitniekiem un slimībām, Kleini savā dārzā izmanto integrēto audzēšanas metodi. Tā nav gluži bioloģiskā saimniekošana, kur netiek lietoti pilnīgi nekādi augu aizsardzības līdzekļi, bet tas ir vidusceļš, kur raugās pēc reālas vajadzības un ābeles apstrādā tikai tad, kad vaina jau identificēta un ne ar ko citu ražu vairs nevar glābt. «Tā ir valsts atbalstīta programma, kam valsts seko līdzi un kontrolē. Šis ir saprātīgākais ceļš, jo bioloģiski izaudzētu produkciju pārdot ir grūtāk un pieprasījums pēc tās arī mazāks. Zinu, ka tīri bioloģiski izaudzēt skaistus ābolus ir tikpat kā neiespējami, daudziem pircējiem tie nepatiks izskata dēļ, arī raža nebūs augsta, jo kaitēkļi un slimības kritīs virsū, āboli ātri bojāsies, un tādiem jāmaksā vismaz latu kilogramā. Bet kas pirks ābolus par latu?» jautā Jānis. Kleinu ģimenes dārzā šogad nolasītas ap 60 tonnu ābolu. Saimnieki rēķinās, ka uz pavasara pusi būs arī preces atbirums – āboli sāk intensīvi bojāties. Jānis labprāt vēlētos iegādāties izturīgākas Latvijas ābolu šķirnes, kuru raža pagrabā vai noliktavā bez speciāla mikroklimata un gāzēm glabātos līdz maijam.
