Novēlojis šīs tūkstošgades devītais gads, nospriedu pie sevis, publiskajā telpā vērojot spriedzi augstākās izglītības lauciņā. Teksti, ka skolēnu skaits dramatiski rūk, tāpēc pa vecam vairs nedrīkst, turklāt sistēma ir neefektīva, kādēļ steidzami jāievieš modernas mācību metodes, toreiz bija ne vien aktuāli, bet rīcību izraisoši. Vispārējo izglītību bez liekām ceremonijām reorganizēja. Simtiem skolotāju zaudēja darbu, vairākas izglītības iestādes slēdza, daļa pārtapa filiālēs, bet dažāda vecuma skolēni lauku skoliņā sasēda apvienotās klasēs. Valsts viņiem vienkārši nedeva vairāk naudas!Savukārt augstākā izglītība tajā 2009. gadā reorganizācijas «gaļmašīnā» līdz galam tā arī neiekrita. Citādi pēc trim gadiem neizskanētu ministra Roberta Ķīla pretenciozie paziņojumi, ka divas trešdaļas Latvijas augstskolu ir jāslēdz vai jāapvieno, daudzas studiju programmas ir ārpus katras kritikas, tāpēc jāveido neatkarīgu ekspertu uzraudzība, un izrādās – sarukšanas sērga skārusi arī Latvijas studējošo skaitu. Kur te vairs pa vecam…Taču augstākā izglītība stāv kā mūris un acīmredzot grib turpināt pa vecam, par ko liecina Rektoru padomes tielēšanās un mēģinājumi izteikt ministram Ķīlim neuzticību. Tāpēc pirmajā brīdī pat priecīgi neticama šķiet ziņa, ka mūsu pašu Latvijas Lauksaimniecības universitāte programmu konkurētspējas, racionālāku telpu izmantošanas un studentu piesaistīšanas nolūkā plāno apvienot Ekonomikas un Sociālo zinātņu fakultātes. To izdarīt, protams, nebūs viegli, jo nevienam nepatīk būt čaumalai, kuru pārsit, lai iegūtu omleti. Tomēr ikviena pārmaiņa liecina par dzīvību. Šoreiz es ticu – uz augšu!
