Šīs zivis ir pirmajās rindās, par kuru nelikumīgu ķeršanu un paturēšanu makšķernieki tiek sodīti.
Varen garšīga un spēcīga zivs. Daudziem iekārojams objekts. Ļoti viegli tiek tīklos, kur momentāni iet bojā. Lai viens otrs nesamulstu, tad runa šoreiz būs par mūsu ūdenskrātuvēs itin bieži izvilkto, arī mākslīgi ieaudzēto, pavairoto un īpaši sargāto zandartu. Kāpēc īpaši sargāto? Spriežot pēc zivju inspekcijas sastādītajiem protokoliem, zandarti ir pirmajās rindās, par kuru nelikumīgu noķeršanu un paturēšanu makšķernieki tiek sodīti. Būtībā patiesība mijas ar loģiku, ko daudzi vai nu nespēj pieņemt, vai nespēj izprast. Tas attiecas gan uz makšķerniekiem, gan makšķerēšanas likumu izdevējiem. Zandarts ir viena no tām zivīm, kas noteiktos apstākļos veiksmīgi vairosies vai arī vienkārši ūdenskrātuvē pazudīs, kaut gan tur tiks ielaisti tūkstošiem mazuļu. Pēc manām domām, zandarts ir viena no vārgākajām zivīm, lai neteiktu vairāk. Katrs makšķernieks ir pārliecinājies, ka, izvelkot jebkura izmēra šīs sugas zivi, tā krastmalā zibenīgi «atdod galus». Pat fotosesiju taisot, jārēķinās ar to, ka laika limits ir ļoti mazs – visbiežāk pāris minūtes –, līdz zandarts ir beidzis savas gaitas. Tāpēc tiem, kam ir vēlme šo zivi atlaist, lai paaugas, jārīkojas ātri. Savukārt āķis jāizņem ļoti rūpīgi un akurāti. Ļoti izvēlīgsVisizplatītākās vietas, kur šis plēsoņa dzīvo, ir Daugava, Lielupe, Burtnieku ezers. Varētu minēt vēl samērā daudz ūdenskrātuvju, bet zandartu populācijai tās ir lielākās un ar tiem arī bagātākās. Tajā pašā laikā gan Rīgas jūras līcis, gan Baltijas jūras piekraste ir pilna ar šīs sugas zivīm. Atliek vien pabrīnīties, kāpēc vienā upē tās iepeld, bet citā ne. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek šai zvīņnešu sugai ko pārdomāt. Ja paskatāmies zandartu rekordus, tad pārsvarā tie saistās ar Burtnieku ezeru. Labs būtu jautājums, kāpēc tā, taču esmu pārliecināts, ka tiešu un pārliecinošu atbildi nesagaidīs neviens. Vēl kāds piemērs. Aiviekste, kas ietek Daugavā. Daugava it kā ir pilna ar savvaļā dzimušiem zandartiem un arī ar mākslīgi ielaistiem simtiem tūkstošiem mazuļu. Taču to izmēri ir ļoti atšķirīgi. Starp spēkstacijām zandarts neizaug lielāks par četriem kilogramiem. Pareizāk sakot, tāds izmērs gadās ļoti, ļoti reti. Par piemēru varu minēt posmu starp Rīgas un Ķeguma HES, kur ielaisti neskaitāmi desmiti tūkstoši zandartu mazuļu. Kāds rezultāts? Ja kāds noķer mēra zandartu, tad jūtas kā uzvarētājs. Tajā pašā laikā, ja šāds kvantums mazuļu tiktu ielaists, teiksim, Burtniekā, tad man grūti pateikt rezultātu, bet tas būtu šokējošs. Secinājums varētu būt viens: ne katrā ūdenskrātuvē katras sugas zivs ir spējīga iedzīvoties un izaugt līdz sev atbilstošam izmēram. Daugava, kā pierādījies, ir ļoti pateicīga samiem, meža vimbām un brekšiem. Pavisam «garām» ir zandarti (kas ir milzīgā daudzumā, bet pamatā nesasniedz pat 30 centimetru), zuši (būtībā izzuduši pilnībā), vimbas (deģenerējušās un nespēj sasniegt pat 150 gramu svaru). Ļoti reti sastopamas savvaļas karpas. Kas attiecas uz līdakām, tad situācija ir atkarīga no vietas. Starp spēkstacijām trāpās pa kādai padsmitniecei, bet virs Pļaviņu HES jau izmēri ir pavisam citi. Laikam nav īpašas jēgas kaut ko skaidrot par dzīvo radību, kas iesprostota būrī. Dažādās versijasDivas visizplatītākās zandartu ķeršanas metodes ir cope uz dzīvo vai velci. Velce sevišķi labi »strādā» ezeros. Trešā versija ir spiningošana ar džiggalvām un gumijas zivtiņām. Kura ir labāka un rezultatīvāka, neesmu rēķinājis un diez vai spētu. Viss ir atkarīgs no paša makšķernieka, vietas un sistēmas, kā ķeram šīs zivis. Tie, kas ir slinkāki, bet «biezāki», parasti nodarbojas ar velcēšanu. Iekāp laivā, «ierubī» motoru un, mainot mānekļus, lūrot eholotē, zīmējot GPS punktus, vizinās pa ūdenskrātuvi. Cik tas ir interesanti, nezinu, jo šādu copes veidu nepiekopju. Manā skatījumā daudz interesantāk ir apspiningot dažādu ūdenskrātuvju zemūdens dziļumu kantis. Šādās vietās var arī copēt ar makšķerēm, kas aprīkotas ar pludu, divžuburu āķi un vīķi galā. Tāpat upēs un ezeros labi izmantojamas ir gruntsmakšķeres ar slīdošo svinu un vienu pavadu. Galvenais šajā copē maksimāli nodrošināt zandarta ņemšanas brīdī brīvu auklas padošanu, citādi, sajūtot pretestību, tas mēģinās no ēsmas atbrīvoties. Tāpēc, makšķerējot no krasta, cenšos lietot makšķerkātu vismaz 4,20 metru garumā un pacelt to stāvus, cik vien iespējams. Pamataukla tiek atlaista pilnīgā brīvsolī un atrodas pēc iespējas un loģikas platākā leņķī attiecībā pret ūdens virsmu. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai zandarts nesajustu ēsmas «pretestību». Par pamatauklu gruntsmakšķerei izvēlos 0,3 milimetru resnumu, bet pavadu ņemu 0,25 milimetru parasto monofilo auklu. Kā likums, izmantoju divžuburu āķi, bet ne standarta variantu, jo tie ir resni un uzmanību piesaistoši. Ņemu 6. vai 4. numura trīsžuburu āķi, nokniebju trešo un iekabinu to vīķes mutē. Daudzi makšķernieki, arī es to skaitā, no tēvu tēviem esam dzirdējuši, ka zandartam garšīgākā ēsma ir ķīsis, tikai jāapgriež asās spuras. Nu nezinu, nezinu, bet man kaut kā uz ūdeņu «saimniekiem» nav noķerts neviens zandarts. Pavisam cita lieta ir dzīvas mailes vai vīķes. Sliktākā gadījumā noder šo zivju filejas, kas uz divžuburu āķa uzkabinātas tādā veidā, ka straumē mazliet pland kā karogs vējā.Ēsmas un sistēmasSalīdzinoši labi rezultāti ir upēs ar vidēju straumi un izmantojot tā saucamo soļojošo grunteni. Ņemu ap 4,20 – 4,50 metru makšķerkātu, bet ar noteikumu, ka tam ir ļoti jutīga, taču izturīga spice. (Ļoti labi noder «feeder» makšķerkāti ar ap 120 gramu testu.) Sistēmu sienu tādā veidā, ka ir stacionārais svina pilieniņš ar iekausētu griezuli. Svars ne lielāks par 30 – 40 gramiem. Jāskatās pēc straumes stipruma, jo bieži vien noder pat 15 gramu. Galvenais, lai svina piliens sasniegtu straumē gultni un ar to varētu viegli strādāt, ik pa brīdim paceļot un nolaižot ēsmu atpakaļ uz grunts. Svina smagums nedrīkst būt tik liels, lai jutīgo makšķeres spici tas saliektu maksimālā leņķī, jo tad būs grūti kontrolēt zandarta copi, kas nereti pašā sākumā ir ļoti uzmanīga. Nedaudz virs svina iesieta aptuveni 70 centimetru gara pavada ar zandartam paredzētu divžuburu, kam viens āķis ir lielāks, bet otrs mazāks. Kā jau minēts, tad fileju uzspraužam kā karodziņu un pēc iemetiena, lēni cilājot, laižam visu uzparikti pa straumi uz leju. Ēsma jāpaceļ no grunts aptuveni metra augstumā, tad jānolaiž lejā un kādas desmit sekundes jānogaida, tad atkal viss atkārtojas no sākuma. Šāda sistēma ir gadiem pārbaudīta Ķeguma HES licencētajā zonā un darbojas ideāli. Vienīgā nelaime ir daudzie klintsbluķi, visādas troses un citas «kultūrvēsturiskas» lietas, kas bieži vien liek sistēmas apraut, taču, pateicoties visai šai zemūdens drazai, zivīm ir kur paslēpties, un tur pulcējas sami, līdakas, zandarti, meženes, vēdzeles, brekši. Izvilkti ir arī zuši.Tikpat rezultatīvi zandartus ķeram ar pludiņmakšķeri. Lieki piebilst, ka nevienā situācijā neizmantoju citas pavadas, tikai monofilo. Taču šeit ir tāda interesanta situācija. Kamēr diena ir pilnā gaišumā, ēsmu lieku uz grunts, kad sāk jau krēslot, ceļu to augšā. Vakaros zandarts, tāpat kā meženes, dodas uz augšējiem ūdens slāņiem baroties un nāk ļoti tuvu krastam. Ar gruntsmakšķeri to izdarīt ir grūti, bet ar pludu ļoti elementāri, tikai nederēs zivs gabaliņš, bet būs vajadzīga dzīva vīķe vai maile. Starp citu, zandarts nesmādē arī tikko nobeigušos zivtiņu, tāpēc nav prātīgākais tās vienkārši no uzglabājamā trauka izmest kā nederīgas. Esmu darījis pat tā, ka uz paliela divžuburu āķa saspraužu četras, sešas nelielas beigtas mailes, kas jau vasaras siltajā ūdenī palikušas galīgi baltas, bet zandarts ņem un viņam acīmredzot garšo, jo patiesībā zivs jau vēl vismaz stundas piecas būs pietiekami svaiga.
