«Tas nevar būt! Kā es to līdz šim nezināju?» Pie sava darba galda priecājos par radošo atklājumu, ka Ņujorkā ir mākslinieka Nikolaja Rēriha muzejs. Daudzi no mums ir veldzējuši acis Latvijas Mākslas muzejā, skatoties viņa Rīgas gleznu kolekciju. Ņujorkas N.Rēriha muzeja programmā arī ir regulāri klasiskās mūzikas koncerti, dzejas lasījumi, kas dod iespēju mākslas pasaules ļaudīm tikties ar klausītāju. Kad Rīgas Valdemāra ielas Mākslas muzeja marmora cildenās parādes kāpnes laipni ved uz latviešu gleznotāju «zelta kolekciju» apskati, tiek atvērti it kā laika gaiteņi, un tu saņem mirkļus iejusties latviešu glezniecības piedāvātajā tēlu pasaulē un mākslas vēsturē.Muzejs kā radoša oāze – vai to neizjūtam maijā Muzeju naktī, kad programmas un akcijas pārsteidz apmeklētājus? Muzejs arī ir liecību glabātājs, kas atvētī pelavas no graudiem, glabājot fondos lietas un dokumentus. Pirms divām vasarām, ciemojoties Rakstniecības muzejā Rīgā, mani uzrunāja rakstnieku ceļa spieķu kolekcija, it kā to būtu lietojuši burvji, kas spēj šķērsot laikmetus un atrast īstos vārdus saviem literārajiem sacerējumiem. Uz šo muzeju ceļš mani aizveda, jo vācu plašāku materiālu par Zentu Mauriņu. Nu jau par garīgi tuvu «radošo oāzi» man ir kļuvušas «Zentas Mauriņas piemiņas istabas» Grobiņā, doktorāts Lielajā ielā 84, kur viņa pavadīja savu bērnību. Šogad Z.Mauriņas 115. jubilejas gads. Varbūt arī jaunajiem jelgavniekiem ir vērtīgi aizbraukt uz šo rakstnieces bērnības māju un izjust tajā laikmeta elpu, pirms tam izlasot grāmatu «Tālā gaita»?Muzejs ir radošā oāze rakstniekam, kas pēta attiecīgo laikmetu, lai par to rakstītu. Lietuviešu rakstniece mākslas zinātniece Kristīne Sabaļauskaite intervijā trimdas literatūras žurnālam «Jaunā gaita» uzsver, ka ierosmes un impulsus sarakstīt romānu «Silva Rerum» viņai nāca no mākslas vēsturnieces darba, pētot muzeju arhīvus par baroka laikmeta cilvēku dzīves lietisko pasauli un dzīvi, atklājot brīvo lietuviešu un poļu kņazu dzimtu pārdzīvojumus, notikumus, dzimšanu, mīlestību un nāvi… Tas ir «Silva Rerum» – «Lietu mežs» – dokuments, kurā tika ierakstīts būtiskais. Grāmatas bagātā tēlu pasaule un brāļu tautas 17. gadsimta likteņa attēlojums ir baroka laikmeta dārgakmens, kas mirdz! Rakstītais vārds daiļliteratūrā un dokumentā – abi iztur sacensību laikā, un mums paliek patiesākais un vērtīgākais. Paktu «Miers caur kultūru» 1935. gadā Baltajā namā Vašingtonā parakstīja ASV prezidents Franklins Rūzvelts kopā ar 21 Panamerikas nāciju delegātu, kā arī to vēlāk parakstīja citas valstis. Rēriha muzejs Ņujorkā bija organizētājs un idejas virzītājs, lai N.Rēriha izstrādātais «Pax Cultura» tiku parakstīts, aizstāvot pasaules kultūras vērtības, arī «radošās oāzes» – muzejus.Lieli ir loki, kas saslēdzas, saliekot «Pretskata» faktus blakus vienu otram, jo Rērihu dzimtas saknes taču sākas Durbē netālu no Grobiņas, kur reiz pār jūru atbraukušie vikingi apmetās uz dzīvi blakus kuršu ciltīm. «Grobiņā, Kurzemes mazpilsētā, sirmvecā zemes malā pie Baltijas jūras, kur jau kopš gadu tūkstošiem viena no visvecākajām indoeiropiešu tautām ara un sēja,» tā grāmatā «Tālā gaita» raksta Z.Mauriņa, pieminot gan vācu ordeņpils drupas, gan vikingu kapus. Bet restaurētajā Latviešu mākslas muzejā atkal reiz ekskursijas vadītāja stāstīs, ka Rērihu dzimta bija skandināvu izcelsmes, dižciltīga, ka ir saglabājušās senas vikingu sāgas un nostāsti par šīs dzimtas karavadoņiem un valstsvīriem, bet senais skandināvu vārds «Rērihs» latviešu valodā nozīmē – slavas vainagotais.
