Aklas mīlestības vārdā sievietes gatavas paciest visu – tā secināju vakar, kad pavēroju pašvaldības policistu darba ikdienu un biju aculieciniece kādam ģimenes konfliktam, kurā paģiru nomocīts vīrs piekāvis savu sievu. Tikai ar viltu sievietei izdevies izmukt no agresīvā vīra un izsaukt policiju. Bail pat iedomāties, kāds būtu drāmas turpinājums, ja tas neizdotos… Tā vien šķiet, ka šim vecim pamatīgi palaimējies, jo, sēžot cietumā, viņš bijis tik viltīgs, ka spējis pārliecināt savu draudzeni par mūžīgu un baltu mīlestību, kāzu dienā solījumu devis arī Dieva priekšā, taču, izrādās, ir gatavais nelabais. Sieviete ir atklāta un cilvēkiem ļoti uzticas. Runājot ar viņu, tik ļoti vēlējos, lai viņa uzklausa, saprot un beidzot pamostas no dziļā miega, bet neesmu pārliecināta, ka tas izdevās. Atgādinot par mūžīgu mīlestību, kā mazs bērns varmāka no dzīvesbiedres vēlas izčīkstēt piedošanu – kārtējo. Sieva klusē, lai gan pati atzīst, ka, par spīti vīra rīcībai, mīlot viņu. Sirds sāp, ka tik skaista, labi kopta jauna sieviete savus skaistākos dzīves gadus iznieko, auklēdama tādu sūdabrāli, kurš ne tikai sēž mājās bez darba, bet piedevām viņu sit un terorizē. Policisti secina, ka tādus skatus nākas redzēt bieži – situācijas, kad vīrs paceļ roku pret sievu, bet viņa, visticamāk, bailēs to piedod un piedod, ir ikdiena.Latvijā teju puse vardarbības gadījumu pret sievietēm notiek ģimenēs. Tā ir slēpta parādība, un tās reālie apmēri varētu būt daudz lielāki. Labklājības ministrijas rīcībā esošie dati liecina, ka pēdējo divu gadu laikā Latvijā ģimenēs noslepkavotas vismaz deviņas sievietes un vismaz 49 sakropļotas. Vai tiešām pašas vainīgas?
