EK pārstāvniecības Latvijā vadītāju Innu Šteinbuku intervē Edgars Kupčs un Gaļina Kudrjavceva.
– Kāds iespaids jums radies par ES līdzekļu izlietošanu Jelgavā pēc vizītes pašvaldībā?Ja es nebūtu to visu redzējusi, neticētu, ka kas tāds iespējams krīzes gados. Viss, kas notiek apkārt tornim (atjaunotais Sv.Trīsvienības baznīcas tornis – red.), rada ļoti labu iespaidu par to, ka nauda investēta lietderīgi un pareizos projektos. Arī apmeklējot kompetenču centru (Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs – red.) un arodskolu (Jelgavas Amatu vidusskola – red.), redzējām, ko nozīmē Eiropas nauda, kas ieguldīta mācību iestāžu infrastruktūras attīstībā. Stāsta, ka pat ne visos Rīgas restorānos ir tādas iekārtas kā Amatu vidusskolā. Un, ja ir labas iekārtas, ir iespēja uzaicināt vieslektorus. Man bija iespēja iepazīties arī ar jauniešu līderības grupu (jauniešu atbalsta grupu «Jaunie līderi» – red.) – saruna bija interesanta. – Cik ES līdzekļu pēdējos gados apgūts Jelgavā?Ap 18,5 miljoniem latu. Tā ir tīrā ES atbalsta nauda, klāt nāk 15 procentu pašvaldības līdzfinansējums. Tas ir likumsakarīgi, ka Eiropa nedod pilnu apjomu, bet prasa līdzfinansējumu un līdzatbildību.- Kāda ir Jelgava, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām, vai redzat vienmērīgumu reģionu attīstībā?Vizuālais iespaids ir ļoti līdzīgs. Izbraukājām Kurzemi – faktiski tas veids, kā tiek izmantoti līdzekļi, ir līdzīgs. Labiekārtošana, vēsturisko objektu atjaunošana, biznesa inkubatoru veidošana. Krīzes gados tā bija vienīgā nauda investīcijām. Pašvaldības ar trūcīgajiem pašu līdzekļiem vien nevarētu neko īstenot. Tā bija dzīvības līnija, kas palīdzēja iedzīvotājiem pārdzīvot grūtus laikus.- Vai Eiropas Komisijai ir pārliecība, ka katrs ieguldītais lats tiek izmantots lietderīgi?Eiropas Komisija pie tā strādā, un relatīvi nesen Finanšu ministrijā izveidots neatkarīgs audita dienests, kas pārbauda lietderīgumu. Mēs neesam auditori, tāpēc paļaujamies uz ekspertu slēdzieniem. Tāpat Eiropas Komisija ar saviem ierobežotajiem līdzekļiem nevar braukt uz Latviju un visu ieguldīto pārbaudīt. Tāpēc arī pastāv paļāvības princips. Bija mirklis, kad fondu līdzekļu plūsma uz Latviju tika apturēta, tas izdarīts, pamatojoties uz trim ziņojumiem no Latvijas audita. Protams, vienmēr jebkurus līdzekļus var izmantot lietderīgāk. Arī ģimenes budžetu – jūs varat atrast vienu vai vairākus veidus, kā to tērēt lietderīgāk. Es neesmu speciālists, ja man būs šaubas, palūgšu ekspertu viedokli. Pagaidām nepastāv bažas, ka nauda tiktu izmantota greizi. Taču jāatzīst, ka daudzas pašvaldības, arī Jelgava, nevar pateikt, kāda ir iztērētās naudas atdeve. Labi, ieguldījām 18 miljonu, bet neviens no speciālistiem nespēj pateikt, vai iedzīvotājiem radītas jaunas darba vietas, vai pēc ielas rekonstrukcijas samazinās ceļā pavadītais laiks. To nevar pateikt ne tikai pašvaldības, bet arī ministrija.- Vai, jūsuprāt, lietderīgi ir atjaunot tautas namus ciematos, kur ir ļoti maz iedzīvotāju?Kultūras nekad nevar būt par daudz. Patiesībā grūti teikt, neesmu jelgavniece. Piemēram, Luksemburgā mazā pilsētā ir milzīga filharmonija, kas vienmēr pilna. Kāpēc – man tas bija jautājums. Izrādās, uz to brauc apmeklētāji arī no apkārtnes. Varbūt arī uz jūsu kultūras namiem brauc no citām vietām. Protams, cilvēki pamet Latviju, mēģinām darīt, ko varam, lai novērstu šo problēmu. Katram no Jelgavā satiktajiem jauniešiem uzdevu jautājumu, vai viņi grib palikt Latvijā. No līderības grupas apmēram trešā daļa grasās braukt projām, bet visi no viņiem domā atgriezties. Savukārt arodskolā visi kā viens teica, ka paliks te. Vai tas nākotnē būs taisnība – to mēs nezinām. – Ko darīt jauniešiem, ja viņi izglītību iegūs, izmantojot modernākās iekārtas, bet labu darbu atrast nevarēs?Runāju skolā ar pasniedzēju. Viņa pastāstīja, ka pieprasījums pēc pavāriem ir ļoti liels. Jaunieši uzreiz grib labu algu, ņemot vērā savas iemaņas. Mūsu uzņēmējiem jādomā, vai nu viņi samaksās labiem speciālistiem atbilstošu atalgojumu, vai arī Jelgava un Rīga tā arī paliks vietējiem un tūristiem nepievilcīga. Domāju, drīz uzņēmēji paši to sapratīs.- Vai jums ir priekšstats, ka uzņēmēji varētu maksāt vairāk, bet nemaksā?Latvija tikko izķepurojusies no krīzes. Vēl ir daudz uzņēmumu, kas knapi turas un mēģina izdzīvot. Nav atbildes – melns vai balts. Domāju, ka pat pie labas gribas viņi nevar maksāt vairāk. Mēs dzīvojam vienotā Eiropā un nevaram aiztaisīt robežas ciet, Eiropa dod iespēju izvēlēties, Latvijai arī jādod iespēja saviem darba meklētājiem. Bet mēs esam valsts pēc krīzes – mums ir liela nabadzība, uzņēmumi atkopjas, taču vismaz labi, ka sāk runāt par algu celšanu, jo pirms gada par to nerunāja vispār. Domāju, līdz algu kāpumam palicis neliels laiks. Jaunieši, ja ne visi, tad vismaz lielākā daļa paliks Latvijā.- Kādas būs ES palīdzības pakas mazāk turīgajiem no nākamā gada?Tās vairs nebūs tādas kā pašlaik. Katrs varēs nopirkt tādu saturu, kādu grib. Būs arī drēbes, nevalstiskās organizācijas zinās, kurām ģimenēm kāda palīdzība ir nepieciešama. Jaunais plānošanas periods nenozīmē, ka visas iesāktās iniciatīvas tiks izbeigtas, tas nozīmē tikai citu budžetu un citu pārdali. Bet mēs par to vēl nevaram runāt, jo nav lēmuma. Pašlaik risks ir tāds, ka budžets nebūs tik liels, kā bija ieplānots, jo iekšzemes kopprodukts atsevišķās lielās dalībvalstīs iet uz leju, iemaksas ES budžetā samazināsies, lielās donorvalstis vairāk grib ieguldīt savā saimniecībā. Budžets ir mazs, iepriekšējā plānošanas periodā tas bija salīdzināms ar Beļģijas budžetu. Ja būs vēl mazāks, tas var apdraudēt naudas sadali. Viens no pēdējiem Kipras prezidentūras priekšlikumiem ir, ka varētu samazināt Kohēzijas fonda līdzekļus par 23 miljardiem eiro jeb 14 procentiem. Prezidents Barrozu nepārprotami atbildēja, ka Kohēzijas fondu nevar samazināt, jo tā ir vienīgā nauda attīstībai, un ES prioritāte ir attīstība jeb, kā pie mums to sauc, izrāviens. Ceram uz veselo saprātu.- Ar ko tas draud Latvijai?Sāksim ar to, ka Latvijai tas nedraud kļūt par donorvalsti – jebkurā gadījumā mūsu valsts būs vinnētāja. Pagaidām mums ir izdzīvošanas uzdevums, tāpēc saņemsim daudz vairāk, nekā maksājam. Programma «maksimums» ir dabūt vismaz ne mazāk kā līdz šim. Nezinu, vai šādā situācijā vēl varam cerēt uz zemnieku tiešmaksājumu izlīdzināšanu. Risks, ka zemnieki nedabūs vairāk, ir ļoti liels. Ne tāpēc, ka Eiropa nesaprot, kas zemniekam vajadzīgs, bet kopējās situācijas kontekstā. Latvija var cerēt uz relatīvi lielāku Kohēzijas fonda naudu, pat tad, ja tās apmērs kopā tiks samazināts.- Mēs spējam apgūt kohēzijas naudu?Ja neapgūsim kohēzijas naudu, tad tā būs mūsu pašu vaina. Nevajag to «norakstīt» uz komisiju. Ja nespēsim to izdarīt, būs skandāls. Iepriekšējā periodā budžets plānots ar nosacījumu, ka valstīs visu laiku būs augšupeja. Kas notika īstenībā? Latvijā iekšzemes kopprodukts par 25 procentiem nokrita. Ja tiktu rēķināts, pamatojoties uz reāliem skaitļiem, Latvija iegūtu par 15 – 20 procentiem mazāk. Tas nozīmē, ka Latvija saņēmusi naudu avansā. Un, ja nespēsim to iztērēt, būs kauns. Mums jāpriecājas par to, kas ir, jo varēja nebūt nekā, ja mēs nebūtu ES dalībvalsts. Tam, ka līdzekļus varētu izmantot lietderīgāk, – jā, piekrītu, to var vienmēr. Ticiet man, par līdzekļu atdevi tiek diskutēts ļoti daudz. Polijā ir vesela ministrija, kas pēta, kur un kādā veidā nauda izmantota.- Varbūt mums jānosaka, lai projektā ieraksta arī ieguvumus no tā īstenošanas?Mēs neesam Latvijas valdība, tāpēc nevaram diktēt, kā pareizi dzīvot. Ņemot vērā, ka Latvijā trūkst kvalificētu ierēdņu, laikam būs jādzīvo tā, kā ir. Jo bez analīzes nevar pateikt, kas ir lietderīgi un kas nav. Protams, ir vizuālā analīze: ak, cik skaists ceļš, tagad pie jums brauks tūristi! Bet analizējot viens no rādītājiem varētu būt kvalitāte, otrs – cik tas izmaksāja, vai nav bijusi cita, lētāka, alternatīva, nākamais – ko tas deva iedzīvotājiem, vai samazināja ceļu uz darbu, vai tagad riepas vajadzēs retāk mainīt.- Vai, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, Latvijā izpildītāji un kontrolētāji nav vieni un tie paši cilvēki?Luksemburga, Kipra un Slovākija arī ir mazas valstis. Ja nav uzticības vietējam kontrolierim, neviens netraucē uzaicināt somu vai igauni, kura darbs turklāt laikam maksās lētāk.- Bet ieguvumus, piemēram, no māju siltināšanas var izmērīt. Kāpēc iedzīvotāji ir pasīvi?Šo problēmu zinām, dzirdējām par to arī citās pašvaldībās. Problēma ir birokrātijā – cilvēkam vieglāk paņemt kredītu bankā nekā rakstīt projektus. Tā nav Brisele, kas neļauj siltināt mājas. Brisele ir ar abām rokām «par». Tā drīzāk ir neuzticēšanās vietējai varai un apsaimniekotājam. Lai mazinātu birokrātiju, nav vajadzīgi līdzekļi, ir vajadzīga laba griba.- Kāpēc daļa Latvijas sabiedrības ir pret eiro ieviešanu Latvijā?Es jautāju jauniešiem, vai Latvijā jāievieš eiro. Viņi savā organizācijā esot vienbalsīgi nolēmuši, ka eiro nav vajadzīgs, jo Latvijai jābūt kādai nacionālai specifikai. Punkts. Esmu ļoti pārsteigta. Neapšaubāmi, tā ir emocionāla atbilde bez racionāliem argumentiem. Iespējams, šāda atbilde rodas ģimenē, skolā. Cilvēkiem nav zināšanu. Ja tās būtu, būtu arī argumenti. Bet teksts, ka lats izskatās labāk nekā eiro, nav arguments. Ja jauni un izglītoti cilvēki tā spriež, kaut kā trūkst. Trūkst arī komunikācijas. Izdarījām secinājumus un mēģināsim sūtīt uz Jelgavu pasniedzējus, kas stāstīs par eiro. Mēs negribam propagandu, jo eiro nevajag propagandēt, jārunā arī par to, kādi ir eiro negatīvie aspekti. Eiropas Komisija izdzīvos arī tad, ja Latvija nebūs eirozonā, bet kā Latvijas pilsonei man šķiet, ka būtu ļoti muļķīgi, izejot grūtu ceļu pēc krīzes, atteikties no eiro.
