Kaļķis – sava republika Lielupes krastā, ko ātrie garāmbraucēji var nepamanīt.
Kaļķis jeb agrākos laikos Plostmuiža – divi nosaukumi ir ciemam, kas atrodas Lielupes kreisajā krastā pie Rīgas – Liepājas šosejas tilta, blakus krustojumam ar Kalnciema – Kūdras ceļu. Uz abiem autoceļiem nekādas norādes par šo ciemu nav. Tomēr tajā ir pārdesmit māju ar vismaz pussimt iedzīvotājiem, kuri jūt piederību savai dzīvesvietai, kas lielākoties ietilpst Kalnciema, bet tālāk uz Ķemeru pusi – Valgundes pagastā. Plostmuižas nosaukums nāk no tiem laikiem, kad pa Lielupi pludināti plosti. Savukārt ar Kaļķi saistās dolomīta karjers, kas sekmējis ciema veidošanos. Hronikās minēts, ka agrāk, pirms gadiem simts, šajā vietā iegūts arī ģipsis. Par to liecina vairāki kantaini dīķi, kas izveidojušies veco ģipša karjeru vietā. Kalnciema – Kūdras ceļa malā aizauguši zālē stāv daži pussabrukuši padomju laika grausti. Taču tālāk no šosejas – Kārklu, Dārza un Kauguru ielā – rindojas savrupmājas, kas ir sakoptas un apdzīvotas.Nebrauc garām kājniekiemSaimnieciskā rosība Kaļķī jūtama arī mūsdienās, iedzīvotāju salīdzinājumā ar agrākiem laikiem gan kļuvis krietni mazāk. Uzņēmējs Modris Samuļēvičs no Ģipškalniem deviņdesmito gadu sākumā Plostmuižā izveidoja kokapstrādes uzņēmumu. Viņš varētu nodarbināt nevis desmit, piecpadsmit vīru, bet gan divreiz vairāk, taču vismaz tuvākajā apkārtnē neesot tādu, kas vēlas strādāt. Vairums ciema iedzīvotāju ir pensionāri. Viena no vecākajām Plostmuižas iedzīvotājām Mirdza Kreicberga lepni saka: «Mums ir sava republika!» Kaimiņi esot izpalīdzīgi – tie, kuriem pieder automašīnas, aizvedot kājniekus līdz lielveikalam Jelgavā vai Rīgā. Mirdzas kundze bažījas, ka ziemā pumpis salst ciet. Viņa tāpat kā lielākā daļa ciema iedzīvotāju dziļurbumu atļauties nevarot (tāds esot tikai trijās Plostmuižas mājās). Taču sirmgalve interesējas par sabiedrisko dzīvi, tostarp abonē «Zemgales Ziņas». Kopā ar vīru viņa Plostmuižā apmetusies uz dzīvi «tūlīt pēc kapitulācijas» – 1945. gadā. Vīrs bijis mežsargs, Mirdza saimniekojusi mājās, audzinājusi bērnus, dažkārt arī gājusi meža darbos. Mirdzas kundze atceras pirmos pēckara gadus, kad Kaļķī dolomīta lauztuvēs ievesti strādnieki no Latgales, Krievijas un Baltkrievijas. Darbs bijis ļoti smags. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tajās strādājuši arī politieslodzītie, kurus padomju laikā pulcināja uz salidojumiem Kalnciemā Kaigu vidusskolā, kas beidza pastāvēt 2006. gadā. Izdzīvo ar neparastu nodarbošanosViens no pēckara gados ievestajiem strādnieku pēctečiem Kaļķī ir 57 gadus vecais Pleskavas apgabalā dzimušais Nikolajs Meļehovs. Viņš dzīvo Smilgās, kas atrodas Kauguru ielā. Nikolajs pukojas par jaunajiem laikiem, kas izjaukuši ierasto dzīves kārtību. Agrāk strādājis deviņdesmitajos gados likvidētajā Slokas Celulozes un papīra rūpnīcā, pēc tam Rīgā kādā būvmateriālu ražotnē, bet nu jau vairāk nekā desmit gadu viņam īsta darba neesot. Nikolajs dzīvo kopā ar māti, kurai jau pāri deviņdesmit. Atceroties sīkas detaļas, kā par vakardienas notikumu Nikolajs stāsta par bērnībā 1964. gada Vecgada vakarā Smilgās piedzīvoto ugunsgrēku. Pēc tā metrus trīsdesmit garajai mājai izdegušais gals tika noārdīts, zemāks kļuvis arī jumts. Smilgās dzīvo arī māju un tai apkārtējās zemes īpašnieks Jānis Drande. Viņš uz vectēva (arī Jāņa Drandes) saimniecību kā mantinieks pārcēlās 1993. gadā. Traktora un mikroautobusa vraki un izrūsējuši putnu būri Ģipškalnu sētā liecina, ka J.Drandem bija nodoms izveidot zemnieku saimniecību, kurā nodarbojas ar putnu audzēšanu. Diemžēl tas nav sekmējies, cietusi arī saimnieka veselība. Taču viņš, kā pats saka, turas virs ūdens, no tītaru, fazānu un citu krāšņu putnu spalvām izgatavojot oriģinālas sieviešu rotas. J.Drandes darinājumus var iegādāties gan Jelgavā, gan Rīgā. Viņaprāt, tos sekmīgi varētu arī eksportēt, tikai kādam vajadzētu ar to nodarboties.Tīreļi tuvāk par KalnciemuJ.Drande ir diplomēts biologs. Kaut arī mazākās platībās nekā deviņdesmitajos gados, viņš audzē daikonus (baltie redīsi), ķirbjus un melones. Laba ražu šogad dod vecās ābeles. «Skaidrs, ka es zemnieku saimniecību šodien vairs nevaru pacelt. Taču vieta ir skaista. Es to nodošu dēliem. Ja viņi saņemsies, tad te kaut kas būs,» spriež J.Drande. Viņš piebilst, ka bieži vien brauc pāri Lielupei uz Tīreļiem, kas atrodas kaimiņu Valgundes pagastā, taču ir tuvāk nekā sešus kilometrus attālais Kalnciema pagasta centrs. Viņš ar labu vārdu piemin Tīreļu ciema bibliotekāri Viju Jansoni, kā arī sociālos darbiniekus, ar kuriem var konsultēties veselības lietās. Plostmuižas Kārklu ielā dzīvo agrākā rīdziniece Alfrīda Kuzņecova: «Mēs ar vīru šurp atbraucām no pilsētas ar nosaukumu «Ķengarags». Nopirkām mazu mājiņu, uzbūvējām lielu un domājām, ka pārcelsimies uz šejieni visi – brālis, mamma –, taču iznāca citādi,» ar smeldzi, taču reizē dzīvespriecīgi saka Alfrīda, ko cieminieki iesaukuši par Ellu. Šo vārdu pazīst visi, kas deviņdesmito gadu sākumā iepirkās Kuzņecovu veikaliņā. No tā atlikusi tikai čaula – noskretis autofurgona salons. «Labs veikaliņš bija, bet inspektores, katru nedēļu garām braucot, mani ņēma aiz krāgas. Netirgoju es kreiso preci, bet par katru sīkumu uzlika simt latu sodu. Vienreiz, otrreiz… ilgi tā nevarēju izturēt,» atceras A.Kuzņecova. Aizsaulē aizgājis Alfrīdas vīrs. Viņa nepabeigtajā ēkā dzīvo viena, rūpējas par suņiem, no kuriem viens ir pieklīdenis no Jelgavas. «Esmu kārtīga pilsone, pagājušā gadā naturalizējos,» smaidot saka pensionāre. Izgaismo ceļu krustojumuVienīgais skolēns, kas no Kaļķa brauc uz skolu, ir Valgundes pagasta Kalnciema vidusskolas otrklasniece Marta Žunda. Arī viņas vectēvs uzņēmuma «Latvijas gāze» darbinieks Viktors Žunda, kas divdesmit gadu bijis Kalnciema pilsētas Domes deputāts, ir šīs skolas absolvents. «Biju pret novadu veidošanu. Apvienojot pagastu pašvaldības, tādas nomalītes kā Kalķis kļuvušas vēl nomaļākas,» uzskata V.Žunda. Viņš no Kalnciema uz sešus kilometrus attālo Kaļķi pārcēlās astoņdesmito gadu sākumā, kad šim rajonam tika pievadīta dabasgāzes maģistrāle. Tolaik, kad būvmateriālu kombināta krāsnīs dedzināti ķieģeļi un ar gāzi sildītas daudzdzīvokļu mājas, Kalnciems diennaktī patērējis ap 70 tūkstošu kubikmetru gāzes. Jau pagājuši vairāki gadi, kopš Kalnciemā ķieģeļus vairs neražo. Tagad dabasgāzes patēriņš Kalnciemā ir 300 kubikmetru – ap divsimt reižu mazāk. Taču dolomīta ieguve karjeros, kas atrodas netālu no Kaļķa, vasarās turpinās. Pirms dažiem gadiem pēc V.Žundas ierosmes Kaļķī atjaunots ielu apgaismojums. Izgaismots ir arī krustojums ar Liepājas šoseju, kur vairākkārt notikušas smagas avārijas. V.Žunda domā, ka automašīnām, kuras brauc pa Liepājas šoseju, pie Kaļķa vajadzētu uzlikt ātruma ierobežojumu 70 kilometru stundā, jo ciema iedzīvotājiem ir grūti šķērsot šo dzīvo transporta maģistrāli, lai tiktu uz Jelgavas vai Rīgas autobusu pieturu. Darbdienu rītos uz turieni, kāda pieaugušā pavadīta, dodas arī mazā Marta, kuru autobuss aizved uz skolu.
