Jāvadās pēc likuma – jo sliktāks laiks aiz loga, jo labāka cope.
Patiesībā sezona jau iet pilnā sparā, jo ūdeņi atdzisuši pilnībā. Ir sācies vēdzeļu laiks. Diezgan īpatnējs radījums, ja ņemam vērā faktu, ka citas zivju sugas sagaida siltākus ūdeņus, bet šī – jo aukstāks, jo labāk, arī nārsta periods ir tieši viszemākajās temperatūrās. Zinu, ka daudziem copmaņiem šī zivs neko neizsaka un pat riebjas pēc izskata, bet, kad nonāk virtuvē uz galda, tad gan ar kāru muti tiek notiesāta. Man šķiet, ka problēma drīzāk slēpjas vēdzeles noķeršanas faktorā, jo jāvadās pēc likuma – jo sliktāks laiks aiz loga, jo labāka cope. Ne visiem tas ir pa prātam.Nakts zivsLai izdabūtu krastā mūsu saldūdeņos un arī jūrā mītošo vēdzeli, nekādas īpašas gudrības nav nepieciešamas. Tikai jāielāgo viena otra patiesība. Vēdzele ir izteikta nakts zivs, kas barību meklē galvenokārt ar ožas palīdzību. Taču nereti ir pierādījies, ka vēdzeles, ja ir apmākusies, auksta diena un vēl itin sparīgi līņā, barojas arī diennakts gaišajās stundās. Par to esmu pārliecinājies. Galvenais atrast vietu, kur vēdzeles migrē. Vienam otram tas šķiet vienkārši – ir upe, ir bedre, tātad jābūt vēdzelēm. Man gan šķiet, ka tik vienkārši nebūs. Jo vairāk šķēršļu, jo labākPirms gadiem desmit bija laiks, kad mums nezināmu iemeslu dēļ šīs zivis bija palikušas vairs tikai retās upēs, pat pastāvēja bažas, ka var izzust pavisam. Tagad situācija sāk krasi uzlaboties. Ja vēl nebūtu «maliķu», kas pie savām mājām upju piekrastē liek naktsšņores ar vairākiem desmitiem āķu, uz kuriem uzķeras ne vien lielās zivis, bet arī pavisam mazi to bērneļi, tad varētu itin droši doties uz jebkuru lielāku vai mazāku akmeņainu upīti un nodoties vēdzeļu copei. Lūgums godprātīgiem copmaņiem, izvelkot šādus rīkus no ūdens, tos droši iemest ugunskurā. Vietas, kur pārsvarā pats braucu vēdzelēs, saistās ar Vidzemes upēm Ogri, Aivieksti, Gauju. Arī Daugavā vēdzeles ir atgriezušās, taču posmos starp spēkstacijām tās meklēt var tikai tiešā HES tuvumā. Daudz vēdzeļu ieceļo no jūras, un sevišķi tas ir saistībā ar Ventas upi. Arī Bārta neatpaliek. Kopā ar Māri Olti esam uzņēmuši vairākus raidījumus par vēdzeļu copi no ledus Bārtas upē. Interesants pasākums, un jo negantāks laiks, jo labāki rezultāti. Vēl varu pateikt to, ka vēdzele ir migrētāja un rudenī dodas pa upēm uz augšu. Tāpēc, ja kādam šķiet, ka viņš ir atradis nelielu, akmeņainu bedrīti upē un, no tās izvilkdams vairākas vēdzeles, šo vietu no šīs zivju sugas iztīrījis, tad atļaujiet pasmaidīt…Kas vēl jāpatur prātā. Ja, iemetot gruntsmakšķeri, svina grimulis, to velkot ārā, nekur neaizķeras, tad steigšus mainām vietu. Tā tas diemžēl ir, jo meklēt vēdzeli uz mīkstas un tīras gultnes būtu neprāts. Saprotams gan ir fakts, ka šīs zivis savā migrācijas ceļā peld pāri dažādiem grunts slāņiem, taču vietās, kur nav nedz akmeņu, nedz siekstu, tās neuzkavējas ne mirkli. Jo vairāk zemūdens šķēršļu, jo mīļāka vēdzelēm mājošanas vieta. Protams, var apraut lielu daudzumu svina, āķu un pavadu, bet tā taču ir vēdzeļošana ar visām no tā izrietošām sekām, tāpēc pavadiņas vai pat veselas sistēmas ieteicams sagatavot jau mājās, lai pie ūdeņiem nebūtu velti jāsaldē rokas, ķibinoties ap auklām un āķiem.Gruntsmakšķere kā «pamatinstruments»Ja izvēlētā vieta ir krāčaina un strauja, turklāt tālu jāmet svina grimulis, izvēlamies makšķerkātus, kas atbilst «smagajai artilērijai». Visbiežāk tie ir karpu kāti no 3,60 līdz 4,20 metriem. Kāta tests sākas no 100 gramiem un uz augšu. Tātad nopietns makšķerkāts ar ceturtā vai piektā numura bezinerces spoli. Par pamatauklu izmantojam monofilo 0,35 – 0,45 milimetru vai pīto līdz 0,23 milimetriem. Kāpēc tik resnas? Tāpēc, ka vēdzeles ķeram vietās, kur ir milzum daudz zemūdens čakārņu, un lai būtu mazāki zaudējumi, kā arī nepiesārņotu dabu ar atstātiem svina gabaliem. Gruntsmakšķeres veids – klasiskais. Pie pamatauklas cilpa cilpā veidotas divas pavadiņas ar ceturtā līdz sestā numura divžuburu āķiem, svins atkarībā no straumes ātruma, bet visa sistēma noteikti iekarināta paliela izmēra karabīnē ar labas kvalitātes griezuli. Tas tāpēc, lai lielajā straumē, kāda nereti rudeņos ir praktiski visās Latvijas upēs, nesavērptos aukla. Es gan pēc pieredzes ieteiktu likt tikai vienu pavadiņu, jo, sajutusi ko nelabu, zibenīgi metas čakārņos. Ja pie sistēmas klāt būs vēl kāda pavadiņa ar āķi, tad pilnībā iespējams, ka piedzīvosiet nepatīkamus brīžus, jo vismaz viens āķis atradīs, kur ieķerties. Kas attiecas uz svinu, vislabāk izmantot ir apaļi gludus barankas tipa lējumus. Tie mazāk ķersies un daudz labāk pārslīdēs pār dažādiem šķēršļiem, kā arī labāk turēsies straumē.ĒsmasVai kāds ir dzirdējis par vēdzeļu iebarošanu? Pieļauju, ka nav. Daru pavisam vienkārši. Ņemu karpām domāto šķīstošo maisiņu un tajā ievietoju nelielu akmentiņu, kas iepriekš gan kārtīgi jānosusina. Turpat ieslidinu dažādus vēdzelēm tīkamus ēsmas gabaliņus, kas tajā brīdī pieejami, un ar diegu aizšņorēju galu ciet. Tad šo veidojumu iemetu izvēlētajā copes vietā. Šādu iebarošanas metodi izmantoju nelielās upēs, kā Aiviekstē, Mēmelē, Mazajā Juglā, Lielajā Juglā, Pededzē, Ogrē… Visas jau nenosauksi. Par pamatēsmu visbiežāk izmantoju naktstārpus, nēģa gabaliņus un foreles gaļu. Starp citu, uz nēģa gabaliņiem nereti ir trāpījušies ļoti smuki sapali, un ar to jārēķinās. Tāpat vēdzelei var likt mazas vardītes. Zinu nelielu upīti, kur vēdzeles mīļākā ēsma ir ap diviem centimetriem gari asarīši. Tos viegli salasīt tumsā gar pašu krasta joslu. Tātad arī vēdzeles pienāk klāt ļoti tuvu krastam un ēsmas sistēma nebūt nav jāmet kaut kur nezināmā tālumā. Cik reižu nav bijis tā, ka nelielās upēs sistēma tiek vienkārši iekarināta krasta tuvumā ap pusmetra dziļumā, un rezultāti ir ļoti labi. Ja mazliet pieskaramies pulksteņa laika tēmai, tad varu diezgan droši pateikt, ka, iestājoties tumsai, ja pirmajās trijās stundās nav nevienas copes, tad iesaku mainīt vietu vai mest visam pasākumam mieru.
