Neesmu ne ārlietu ministrs, ne diplomāts. Taču man kā deputātam, kas strādā Saeimas Ārlietu komisijā, ir ne tikai pienākums iepazīstināt ārzemju parlamentāriešus ar Latvijā notiekošo, skaidrot un aizstāvēt Latvijas pozīciju.
Neesmu ne ārlietu ministrs, ne diplomāts. Taču man kā deputātam, kas strādā Saeimas Ārlietu komisijā, ir ne tikai pienākums iepazīstināt ārzemju parlamentāriešus ar Latvijā notiekošo, skaidrot un aizstāvēt Latvijas pozīciju, bet arī atbildēt uz jautājumiem par ārpolitiku, kurus uzdod mūsu valsts iedzīvotāji. Lai gan cilvēku prātus vispirms nodarbina valsts iekšējās problēmas, bet ārpolitikas jautājumi daudziem šķiet mazāk nozīmīgi, bieži vien tāli un sveši, jo pašus ikdienā it kā neskar, tomēr pilnīgi norobežoties no ārpasaules nav iespējams.
Esam atjaunojuši neatkarību, bet mainīt Latvijas ģeopolitisko stāvokli nav mūsu spēkos. Bet ar ārpolitiskiem līdzekļiem iespējams nostiprināt valsts neatkarību, drošību, veicināt tautsaimniecības attīstību un labklājību. Gan politiķi, gan liela iedzīvotāju daļa valsts nākotni redz Eiropas Savienībā un atbalsta valdības centienus panākt ātrāku Latvijas uzņemšanu ES. Taču tieši šiem cilvēkiem Eiropas Komisijas ieteikums nesākt sarunas ar Latviju par tās uzņemšanu pirmajā paplašināšanas kārtā bija sava veida pļauka. Tagad, kad klauvējam pie ES durvīm, ir skaidri jāatbild uz jautājumu – vai Briselei mēs vispār esam vajadzīgi? Varbūt visi mūsu pūliņi ir lieki? Protams, tas, ko darām, saskaņojot savu likumdošanu ar ES normām, ir vajadzīgs pirmām kārtām jau mums pašiem, jo gribam lietot labu pārtiku un videi nekaitīgas preces, sakārtot robežu, izveidot drošu sociālās aizsardzības sistēmu. Tomēr jābūt arī skaidrībai, cik izdevīgi (vai neizdevīgi) Eiropas Savienībai ir uzņemt jaunas dalībvalstis.
Dažādos laika periodos «saistviela», kas lika turēties kopā ES valstīm, ir bijusi iespēja novērst jauna asiņaina konflikta iespēju starp Vāciju un Franciju, un cieša ekonomiskā sadarbība tika iecerēta, lai vienotu agrāk naidīgās valstis, tad astoņdesmitajos gados nepieciešamību paplašināt ekonomisko sadarbību izraisīja secinājums, ka tehnoloģiskajā ziņā Eiropa aizvien vairāk sāk atpalikt no ASV un Japānas. Deviņdesmito gadu sākumā jaunu grūdienu ciešākai integrācijai deva Berlīnes mūra krišana un sociālisma sistēmas sabrukums, kā rezultātā izveidojās jauna situācija Eiropā.
Eiropas valstīm ciešāka savienība bija un ir vajadzīga, lai jaunajā situācijā, kad ekonomiskā konkurence risinās ne tikai starp valstīm, bet arī starp veseliem reģioniem, tās nezaudētu savas pozīcijas. Arī – lai drošība kontinentā būtu ilgstoša, lai vecā «dzelzs priekškara» atjaunošana vairs nebūtu iespējama un neizveidotos jauna robeža starp Rietumeiropu un Austrumeiropu. Lai gan tiek lēsts, ka ES paplašināšana «vecajām» dalībvalstīm izmaksās veselus 15 miljardus ECU, tas tomēr ir lētāk, nekā gadiem cīnīties ar nelegālajiem darba meklētājiem un bēgļiem no Austrumeiropas valstīm. Tā ir garantija, lai kaimiņos neatrastos nabadzīgas valstis, kur Rietumeiropas biznesmeņi «atmazgā» «netīro» naudu. Lai aiz robežas nepastāvētu iekšēji nestabilas valstis, kurās ik brīdi var izraisīties iekšēji bruņoti konflikti, kas apdraudētu ikvienas kaimiņvalsts drošību un izraisītu politisko bēgļu plūdus. Lai nevajadzētu ieguldīt prāvus līdzekļus palīdzībai un miera uzturēšanai kā tagad bijušajā Dienvidslāvijā. ES tika izveidota kā demokrātiska savienība, kas ikvienai dalībniecei garantē stabilitāti, sociālo drošību un labklājību, atklāta jaunām dalībvalstīm. Pēdējie pētījumi liecina, ka gan vecās, gan jaunās dalībvalstis vienlīdzīgi gūtu labumu no ES paplašināšanas.
Cilvēki bieži jautā – ar ko Brisele atšķiras no Maskavas? Ja PSRS bija unitāra valsts, ES ir patstāvīgu valstu savienība, kas neapdraud neviena dalībnieka suverenitāti. Vai tad var pielīdzināt Dāniju vai Itāliju Uzbekijai vai Ukrainai PSRS sastāvā? Turklāt iestāšanās Eiropas Savienībā ir brīvprātīga. Ja negribam, mēs varam arī palikt ārpus ES atšķirībā no PSRS, kur Latviju iekļāva pret mūsu gribu. Protams, jaunajām dalībvalstīm jāatbilst principiem, uz kuriem ES balstās. Grūti iedomāties, ka kāds būtu ar mieru uzņemt valsti, kas neatzīst, neievēro vai vienkārši vēl nav gatava izpildīt normas, par kuru nepieciešamību vienojušās visas tagadējās dalībvalstis.
Diemžēl pārrunu neuzsākšana vienlaicīgi ar visām kandidātvalstīm liecina par dažu ES valstu atteikšanos no pašu pasludinātajiem principiem. Austrumeiropas valstis ir sadalītas «labajās» un «sliktajās», un ar pēdējām pat nav vērts sākt runāt. Sarunu sākšana ar visām pretendentēm vienlaicīgi nebūt nenozīmētu, ka tās arī vienlaicīgi tiktu uzņemtas, jo atšķirības, piemēram, starp Čehiju, Bulgāriju un Baltijas valstīm, patiešām ir ievērojamas. Taču sarunu vienlaicīga sākšana būtu skaidrs signāls, ka uzņemšanas laiks atkarīgs tikai no objektīviem kritērijiem. Tagadējā pieeja rāda, ka vairākām ES valstīm ir savi «mīluļi», un rada pamatu aizdomām, ka Brisele nesaka visu patiesību, runādama par vienotiem uzņemšanas kritērijiem. Aug bažas, ka Baltijas valstis tomēr netiek uztvertas kā vienots reģions un – gribot vai negribot – tiek dzīts ķīlis to starpā.
Protams, Briselei ir savi argumenti, kas pamato tagadējo nostāju. Nopietnākie – ka Eiropas Komisija tīri tehniski nespēj vest sarunas ar visiem kandidātiem vienlaicīgi, ka nav īsti skaidrs, kā lielajā paplašinātajā Eiropas Savienībā būs iespējams pieņemt lēmumus un kā tajā darbosies pārvaldes institūcijas. Taču tās ir iekšējas problēmas, kas jāatrisina pašām ES institūcijām. Bet atteikšanās no pašas atvērtās un demokrātiskās Eiropas idejas, dodot iestāšanās iespēju tikai dažām, subjektīvi izvēlētām valstīm, iznīcinātu principus, kas ES satur kopā un nozīmētu briesmas Eiropas vienotībai un nākotnei.
