Pirmajā mirklī vēlo viduslaiku politiskā vēsture šķiet visnotaļ drūma, jo teju visa laikposma gaitā ilga nebeidzami kari.
Pirmajā mirklī vēlo viduslaiku politiskā vēsture šķiet visnotaļ drūma, jo teju visa laikposma gaitā ilga nebeidzami kari. Gandrīz visur kaimiņi karoja ar kaimiņiem un valstis ar valstīm. Tomēr par spīti jukām praktiski visu Eiropas valstu politiskā vara piedzīvoja vērā ņemamu progresu.
XV gadsimta gaitā Eiropas lielākajā daļā pamazām no jauna iestājās miers, spēkā pieņēmās nacionālās monarhijas, un perioda nogalei jau bija raksturīga pavisam jauna politiskās varas stadija – gluži tāpat, kā tas sakāms par visa reģiona ekonomiku.
Visātrāk no vēlo viduslaiku juku laikiem atguvās Itālija, kaut arī tās dienvidos esošajā Neapoles karalistē visu gadsimtu gandrīz bez pārtraukumiem plosījās vietēja mēroga kari vai arī pie varas atradās nemākulīga valdība.
Pēc 1417. gada, kad izbeidzās Lielā shizma, pāvesti pievērsās pašmāju teritoriju konsolidēšanai un pussalas vidienes lielākajā daļā pakāpeniski iedibinājās spēcīga vara. Savukārt ziemeļos vadošajās pilsētvalstīs – Florencē, Venēcijā un Milānā – bija iedibinājusies fiksēta un specifiska pārvaldes forma. Venēcijā pie varas bija tirgotāju oligarhija, Milānā valdīja despotu dinastija, bet Florencē bija ieviesta sarežģīta, republikānismam līdzīga sistēma, kur noteicošie palika turīgākie pilsoņi. Pēc 1434. gada Florences republikas vara praktiski atradās baņķieru, proti, Mediči dzimtas rokās.
Atrisinājušas iekšējās problēmas, Venēcija, Milāna un Florence laikā no 1400. līdz 1454. gadam paplašināja savas robežas un iekaroja gandrīz visas pārējās Ziemeļitālijas pilsētas, izņemot Dženovu, kura joprojām palika bagāta un neatkarīga, kaut arī jaunu teritoriju pievienošanu nenodarbojās. Tādējādi XV gadsimta vidū Itālija izrādījās sadalīta piecās lielās daļās: ziemeļos atradās trīs lielās pilsētvalstis, pussalas vidienē – pāvesta teritorijas, bet dienvidos – atpalikusī Neapoles karaliste. 1454. gadā tika noslēgts līgums, saskaņā ar kuru starp minētajām valstīm iedibinājās pusgadsimtu ilgs miers: tiklīdz kāda no valstīm varas līdzsvaru grasījās izjaukt, pārējās apvienojās un kara draudi tika laikus novērsti. Miera un uzplaukuma laikam gals pienāca 1494. gadā, kad Itālijā iebruka franči. Viņus vēlāk nomainīja spāņi, kuri arīdzan kāroja iedibināt savu kundzību Itālijas teritorijā.
Otrpus Alpiem vislielākās jukas valdīja Vācijā, kur līdz 1450. gadam saimniekoja anarhija. Politiskā vara, it īpaši Rietumvācijā, tika sadrumstalota kā nekad agrāk. Valsts varēja būt tiklab kā viena pils, tā divu bruņinieku ieņemts krogs. Vācijas austrumos XV gadsimta otrajā pusē dažiem spēcīgākiem firstiem izdevās nostiprināt savu varu lielākos apgabalos, kuri ar laiku sāka līdzināties nelielām nacionālajām monarhijām. Stabilākās firstu valstis Vācijas austrumos bija Bavārija, Austrija un Brandenburga. Par sevišķi ietekmīgu spēku Vācijas turpmākajā vēsturē izvērtās Austrijas Habsburgi un Brandenburgas Hohencollerni. pēdējie valdīja teritorijā, kura sešpadsmitajā gadsimtā tika apvienota ar Prūsijas austrumu daļu.
Kamēr Francijas Luijs XI un Anglijas Henrijs VII spēcināja karaļa varu savās zemēs, Pireneju pussalā ar to pašu nodarbojās Spānijas monarhu pāris. Arī Spānijā vēlajos viduslaikos bija ilgušas nemitīgas kaujas – ik pa brīdim savā starpā karoja Aragona un Kastīlija, savukārt aristokrātu grupējumi abās valstīs pastāvīgi lūkoja sagraut karaļa varu. Taču 1469. gadā Aragonas troņa mantinieks Ferdinands par sievu apņēma Izabellu, Kastīlijas troņmantinieci, un nodibinājās savienība, kas likusi pamatus mūsdienu Spānijas valstiskumam. Izabella un Ferdinands anektēja pēdējo musulmaņu valsti Pireneju pussalā – Granādu –un tajā pašā gadā izraidīja no Spānijas visus jūdus. Ferdinanda un Izabellas valdīšanas laikā Spānija uzsāka aizjūras ekspansiju, kuras slavenākais censonis bija Kristofors Kolumbs, un apņēmīgi iesoļoja arī Itālijas politiskajā arēnā. Meksikas un Peru iekarošanas gaitā valsts kasē ieplūda zelts un sudrabs, kaujas laukā spāņiem nevarēja pretī stāties neviens, un jau XVI gadsimtā Spānija bija Eiropas varenākā valsts.
