Vienu no saviem, droši var teikt, kārtējiem vērienīgajiem muzikālajiem projektiem, šoreiz Lāčplēša dienai par godu, īsteno Latvijas Nacionālās operas diriģents, kormeistars un Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagogs Aigars Meri. Viņa vadībā 11. novembrī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā muzicēs divi viņa vadītie mūsu pilsētas kolektīvi: Mūzikas vidusskolas stīgu orķestris «Jelgavas kamerorķestris» un jauktais koris, kā arī koris «Zemgale» (mākslinieciskā vadītāja Zane Stafecka). Uzaicināti arī viesi: bungu un dūdu ansamblis «Auļi» un Intars Busulis, Sergejs Jēgers un Gunta Davidčuka. Solisti un «Auļi» kuplinās Raimonda Tigula skaņdarba «Dod, Dieviņi» izpildījumu, kura atskaņošanā piedalīsies arī pats autors.Koncertā būs retā iespēja dzirdēt arī «Jersikas derību» – Līgas Celmas vokāli instrumentālo darbu, kura pirmatskaņojums notika 2010. gada aprīlī, kad koris «Kamēr…» toreiz vēl Māra Sirmā vadībā Latvijas Nacionālajā operā svinēja savu divdesmitgadi. Komponiste, ko ikdienā pazīstam kā Jelgavas 4. vidusskolas pedagoģi un lieliskā meiteņu kora «Spīgo» vadītāju (šoruden gan vairāk iznāk rūpēties par dēla Rūdolfa pavisam jauno brāli Kārli), atgādināja, ka «Jersikas derība» veidota pēc latviešu rakstnieces Elitas Franciskas Cimares darba un tā pamatā ir stāsts par latu tautas, kas dzīvo tagadējā Latgales teritorijā, rašanos. Skaņdarbā, tāpat kā grāmatā, izmantota gan latgaliešu, gan latviešu valoda, un mūzikas dramaturģija pateikusi priekšā, kāda valoda attiecīgajā brīdī piemērotāka. «Dinamiskākās un arhaiskākās vietas skan latgaliski,» atklāj komponiste. Pirms diviem gadiem tas bija pirmais lielformāta skaņdarbs, kurā uz Nacionālās operas skatuves skanēja latgaliešu valoda.Savukārt R.Tigula «Dod, Dieviņi» sakņojas lībiešu valodā un mentalitātē. «Tas ir ļoti labi, ka varam parādīt Latvijas tautu valodu un dialektu daudzveidību,» savās pārdomās ar «Ziņām» dalījās koncerta mākslinieciskais vadītājs A.Meri. «Turklāt esmu stingri pārliecināts, ka Lāčplēša dienā, tāpat kā 18. novembrī, jāspēlē latviešu skaņdarbi. Tos izvēlējos arī tāpēc, ka tā ir laba mūzika. Pasūtīta Garīgās mūzikas festivālam vai kādam citam nozīmīgam pasākumam un reiz atskaņota, tā nedrīkst gulēt plauktā. Bet, ja to neatskaņos, tā kļūs par papildinājumu nošu arhīvam.»
