Daniels Pavļuts: «Lielākā vērtība Latvijā ir cilvēki, viņu smadzenes».
Pašlaik Latvijā ir ātrāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā. Vai mēs to ikdienā jūtam? Vairākums valsts iedzīvotāju, visticamāk, ne. Taču daudz apspriestajā Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam stratēģiskais mērķis ir ekonomikas izrāviens, kam gan mūsu valsti vajadzētu iecelt labklājības saulītē.– Kaut arī kritizēts, Nacionālais attīstības plāns tomēr atspoguļo Latvijas attīstības virzienus nākamajiem septiņiem gadiem. Kādi tie ir ekonomikā?– Latvijas ekonomikā naudas avots ir eksports, jo mūsu valsts ir tik maza, ka tikai ar pašu patēriņu pieražot tik daudz naudas nevaram. Atkarībā no tā, kā spējam nopelnīt naudu pasaulē, lielā mērā ir atkarīga ekonomiskā aktivitāte Latvijā. Tāpēc arī Nacionālajā attīstības plānā (NAP) galvenais uzsvars ir rūpniecības atjaunošana un ražošanas paplašināšana visdažādākajās nozarēs, lai mēs varētu saražot pasaulē konkurētspējīgas preces un nopelnīt naudu, kura nonāk atpakaļ Latvijā un ļauj attīstīt uzņēmumus. Mūsu galvenā rūpe ir nodrošināt labvēlīgus apstākļus, lai visi uzņēmumi – mazie, vidējie, lielie – varētu attīstīties. Pašlaik rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir 15,3 procenti. Līdz 2020. gadam gribam redzēt jau 20 procentus.– NAP ekonomikas sadaļa ir balstīta uz konkrētu ekonomisko programmu, ko esam nosaukuši par Nacionālo industriālo politiku.Prioritāte nr. 1 – uzņēmumu attīstībaPirmkārt, ir jānodrošina veiksmīgāka ražošanas uzņēmumu attīstība. Tā var veidoties no diviem avotiem: pašu resursiem (Latvijas rīcībā esošās naudas) vai piesaistot investīcijas. Kā to panākt? Liela kļūda, ko vēsturiski pieļāvusi gan valsts, gan pašvaldības, ir tā, ka abas nav ieguldījušas resursus infrastruktūrā, kas ir nepieciešama rūpniecības attīstībai. Lielākajās pilsētās ir lielas, degradētas bijušās industriālās teritorijas, kurās varētu attīstīties rūpniecība. Mūsu lielākais uzdevums ir ar Eiropas Savienības struktūrfondu un valsts un pašvaldību naudas ieguldījumu šīs industriālās teritorijas sagatavot rūpniecības uzņēmumu uzņemšanai. NAP to arī paredz. Kas notiek tagad? Atnāk investors un grib būvēt rūpnīcu. Teritorija būtu, taču tur ir grausti vai tukša pļava, un viss jāveido no jauna. Investors taujā pašvaldībai, vai tā izbūvēs ceļu. Nē, pašvaldībai naudas nav. Pieslēgumu pievilksiet? Nē, «Sadales tīkls» prasa daudz naudas. Lai kaut ko izdarītu, uzņēmējam jāiziet vesels moku ceļš. Tā nedrīkst būt. Valstij, pašvaldībām jādara daudz vairāk, lai mēs būtu gatavāki uzņemt šos rūpniecības projektus. Uzņēmēji radīs darba vietas, cilvēkiem būs nauda, viņi pirks, patērēs, attīstīsies vietējā tirdzniecība, vietējie pakalpojumi. Tā ir kā pozitīva sniega bumba.Prioritāte nr. 2 – jaunie uzņēmēji Otra lielā prioritāte ir veicināt uzņēmējdarbības sākšanu. Tas ir būtiski reģionu griezumā. Tepat netālu, Valmierā, ir Biznesa un inovāciju inkubators. Tādi ir arī citviet Latvijā, taču, lai inkubatorā varētu strādāt, cilvēkam jau ir vajadzīgs noteikts prasmju, zināšanu un pieredzes līmeni. Tāpēc, lai sagatavotos uzņēmējdarbības sākšanai, ir vajadzīga pirmsinkubācija. Šajā periodā mēs to neesam finansējuši. Nākamajā periodā inkubācijas pakalpojumi ir jāpaplašina, jāpiedāvā arī pirmsinkubācija, lai cilvēki, kuri nekad ar uzņēmējdarbību nav nodarbojušies, varētu sagatavoties. Vairāk līdzekļu plānojam virzīt dažādiem finanšu atbalsta instrumentiem jaunu uzņēmumu tapšanai. Viens ir tā dēvētais sēklas finansējums uzņēmējiem ļoti agrīnā stadijā, ja ir labas idejas, bet nav ne mazāko cerību dabūt naudu no bankas. Bankas finansē pieredzējušus uzņēmējus, kuriem ir skaidri redzami ienākumi. – Vai naudas pietiks?Mēs diezgan daudz paprasījām. NAP virsmērķis ir ekonomikas izrāviens. Tad kā mēs varam panākt šo izrāvienu, ja nedodam resursus uzņēmējdarbības sākšanai un rūpniecības attīstībai? Viena no lielākajām atziņām par Eiropas Savienības fondu līdzšinējo izlietošanu ir tā, ka līdz šim uzsvars likts uz naudas apgūšanu, iztērēšanu, nevis investēšanu. Ja naudu iegulda, piemēram, jaunā gājēju celiņā vai strūklakā, tie, protams, uzlabo dzīves vidi, taču paši par sevi nepelna. Savukārt, ja mēs ieguldām uzņēmējdarbības attīstīšanā, palīdzam izveidot uzņēmumus, kas strādā, maksā nodokļus un algas, ražo jaunu ekonomisko vērtību, no kuras savukārt varēs taisīt jaunus ceļus un strūklakas.Prioritāte nr. 3 – energoefektivitāteTrešā lielā NAP prioritāte no Ekonomikas ministrijas puses ir energoefektivitāte – pasākumi, kas ļauj visdažādākajos veidos ietaupīt naudu enerģētikas jomā. Enerģija Latvijā ir salīdzinoši dārga: gan elektrība, gan siltums. Dzīvojamo māju siltināšana, uzņēmumu un apkures sistēmu energoefektivitāte ir lietas, kas ļauj kļūt bagātākiem, jo, ieguldot naudu energoefektivitātē, tā ļoti ātri tiek atgūta caur ietaupījumu. Šeit gan izšķirošā ir kvalitāte. Nekvalitatīvi nosiltināt māju ir sliktāk, nekā nesiltināt nemaz.– Runājot par enerģētiku, valstī darbu sākušas virkne biomasas koģenerācijas staciju un vairākas tiek celtas. Kā tas ietekmēs elektroenerģijas cenas?Tad, kad biomasas sadedzināšanas iekārtas ražo gan siltumu, gan elektrību, viss ir efektīvi un labi. Taču sezonā, kad siltumu nevajag un tam nav noņēmēja, piemēram, rūpnīcas vai fermas, elektrība sanāk ļoti dārga. Latvijā tika veicināta koģenerācijas staciju veidošana, dodot garantiju, ka no tām pirks elektrību par paaugstinātu cenu, bet paaugstinātā cena tiek nodota tālāk patērētājam. Tas ir bijis vēsturiskais iepriekšējo ministru ieviestais mehānisms. Veidojot šīs koģenerācijas stacijas, tiek saražota dārga elektrība, bez kuras mēs varbūt varētu iztikt un par ko samaksājam paaugstināto elektrības tarifu. Tas ir viens no faktoriem, kas pēdējos gados ir sadārdzinājis elektroenerģijas cenu. Tas, ko es esmu izdarījis, ir sāktā visaptveroša reforma enerģētikas politikā, kas īpaši attiecas uz valsts atbalstu enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem. Gribam revidēt atbalsta mehānismu. Es uzskatu, ka nākotnē biomasu vajadzētu izmantot nevis koģenerācijai, bet tikai vienīgi siltuma ražošanā. Mēģināšu iepriekšējo ministru lēmumu pārskatīt, taču tas būs juridiski ārkārtīgi smagi. Ekonomikas ministrija arī panākusi valdības lēmumu, ka turpmāk uzņēmumiem, kas atļaujas ir saņēmuši, prasīsim uzrādīt savus patiesā labuma guvējus līdz privātpersonai, kura ir ķēdītes galā. Ja koģenerācijas staciju īpašnieki slēpjas ofšoros, tad acīmredzot apzinās, ka tas, ko viņi dara, iespējams, ir pretrunā ar sabiedrības interesēm.Prioritāte nr. 4 – inovāciju attīstība Ceturtā prioritāte ir vērsta uz nākotni, kā reāli sekmēt inovāciju attīstību, lai padarītu mūsu uzņēmējdarbību modernāku, vērstu uz pētniecību un attīstību, tādu, kas ražotu jaunus produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Paskatieties, ko ražo bagātas valstis. Tās ir sarežģītas preces un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, automašīnas, iekārtas, dārgas zāles. Savukārt nabadzīgas valstis ražo T kreklus vai dēļus. Mūsu uzdevums ir kāpt augšā pa trepītēm, padarot tās lietas, ko ražojam, arvien sarežģītākas un vērtīgākas. Tas ir vienīgais veids, kā varam kļūt bagāti. Mēs negrasāmies rīkot ekonomikas nozaru skaistumkonkursu, kad viena nozare ir laba, bet otra – slikta. Gribam atbalstīt tos uzņēmumus, kuri virzās augšup pa šīm kāpnēm un ražo preces ar arvien augstāku pievienoto vērtību. Jebkurā gadījumā lielākā vērtība Latvijā ir cilvēki, viņu smadzenes, prasmes, zināšanas. Tāpēc viss, ko ekonomikā darām, ir iespējams tikai tad, ja Ķīlim (izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim – red.) izdodas tas, ko viņš dara izglītības jomā. Jo, tikai ceļot izglītības kvalitāti, konkurētspēju gan vidējā un augstākajā izglītībā, gan arodizglītībā, mēs nākotnē varētu ražot bagātu valstu preces. – Vai ir iespējams padarīt elastīgāku iepirkumu pašvaldībām, lai šajā procedūrā uzvarētu vietējie uzņēmumi, kas dod darbu cilvēkiem, kuru maksātie nodokļi savukārt papildina pašvaldības budžetu?Esam iestājušies Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Eiropas Savienībā un diskriminēt preces pēc to izcelsmes nedrīkstam. Taču ir virkne lietu, ko var darīt, lai uzlabotu iespējas nopirkt vietējo preci. Ja rīko lielas iepirkuma lotes, tad ar lielu varbūtību vietējie uzņēmumi nevar piedalīties, jo nespēj saražot tādu apjomu. Kooperācija mums arvien ir švaka. Pie iespējas aicinu īpaši zemkopībā strādājošos lauksaimniekus kooperēties: taisiet lielākas apvienības, veidojiet piegādes ķēdes, citādi būs ļoti grūti konkurēt ar citu valstu kooperatīviem. Esmu dzirdējis, ka tiek praktizēts arī nosacījums noteikt attālumu, no kāda ved pārtiku. Tikko vienojāmies ar zemkopības ministri, ka vajadzētu izstrādāt vadlīnijas un likumīgi un ētiski izveidot principus, kas atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām, taču tajā pašā laikā ļautu radīt priekšrocības mūsu pašu precēm un pakalpojumiem. Svarīgākais ir apmainīties ar pieredzi, runāt ar citām pašvaldībām, citiem uzņēmumiem, apkopot labāko pieredzi un padarīt pieejamu pašvaldībām un valsts iestādēm, kas šos iepirkumus veic.
