2. novembrī «Zemgales Ziņās» publicētais raksts par Kaļķi Kalnciema pagastā atsauca atmiņā bērnību un pusaudža gadus – laika posmu no 1951. līdz 1964. gadam, kad tur dzīvoju. Mani vecāki būvēja Kalnciema – Ķemeru ceļu, kāda pirms Rīgas – Liepājas šosejas Lielupes tilta uzcelšanas vēl nebija. Tolaik runāja, ka tiltam ir liela militāri stratēģiska nozīme. Saasinoties «aukstajam karam» starp PSRS un ASV, Kubas krīzes laikā tiltu paātrināti pabeidza. Manā bērnībā Kaļķī tik tiešām dedzināja kaļķi, bet dolomīta lauztuvēs līdz piecdesmito gadu vidum strādāja vācu gūstekņi. Tad viņus nomainīja ievestie krievi, baltkrievi, kā arī latvieši, kas atgriezās no izsūtījuma. Atceros zaldātu putru, ar ko mūs, bērnus, cienāja Kaļķī dzīvojošie krievu karavīri, kas apkalpoja aviācijas bumbu mešanas poligonu. Tas atradās kādus četrus kilometrus tālāk uz Džūkstes pusi. Līdz 6. klasei mācījos Kalnciema vidusskolā. Rītos ar prāmi cēlāmies pāri Lielupei un pēc tam ar autobusu braucām tālāk uz skolu.
