Latvijā varētu būt ap 300 ar «lielo slimību» sirgstošo.
Ārsti ceļ trauksmi par Latvijā reti sastopamu slimību – akromegāliju. Ar tās priekšvēstnešiem tiek iepazīstināti ģimenes ārsti un citi speciālisti, par to organizētas konferences un izglītojoši semināri. Kas ir šī biedējošā slimība, kā tā izpaužas, un vai to iespējams izārstēt? Akromegālija ir hroniska un progresējoša slimība, kad cilvēka organismā pastiprināti veidojas augšanas hormoni un viņš turpina augt. Tas var būt bīstami, jo straujā augšana izraisa neproporcionāla skeleta veidošanos, iekšējo orgānu un audu pāraugšanu, kā arī citus veselības traucējumus. Vizuāli tas ir cilvēks ar lielu augumu, degunu, zodu, plaukstām, pēdām, izteiktu uzacu loku, biezu ādu un rupju balsi. Pasaulē garākais akromegālijas slimnieks bija amerikānis Roberts Peršings Vodlovs, kura mūža ilgums bija vien 22 gadi, garums – 2,72 metri, apavu izmērs – 66, svars – 223 kilogrami. Pasaulē daudzi cilvēki sirgst ar šo slimību. Latvijā varētu būt aptuveni 300 akromegālijas slimnieku. Neviļus prātā nāk labsirdīgais cilvēkveidojums Šreks, kas, ja vien dzīvotu civilizētajā pasaulē, arī, visticamāk, slimotu ar šo kaiti. Tieši šis animācijas tēls radīts, iedvesmojoties no konkrēta akromegālijas slimnieka Maurīcija Tilleta, kurš pagājušā gadsimta sākumā bija profesionāls franču cīkstonis. Uzreiz var nepamanītLatvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēdētāja Ilze Konrāde skaidro, ka agrīnie akromegālijas simptomi ir neproporcionālas plaukstas un pēdas, piemēram, gredzens kļuvis par šauru, nepieciešami lielāki apavi. Izmaiņas izskatā notiek lēni un pakāpeniski vairāku gadu laikā, līdz ar to radinieki tās var nepamanīt, jo pie tām pierod. Slimo tikai pieaugušie. Ar laiku slimniekam veidojas izspīlētas acis, uz priekšu izvirzās apakšžoklis, palielinās deguns un ausis, zobu starpas, āda kļūst bieza. Cilvēks izskatās vecāks, balss kļūst rupjāka, sievieti šīs izmaiņas dara vīrišķīgāku. Gandrīz visiem akromegālijas slimniekiem konstatē emocionālu nestabilitāti. Ārējā izskata izmaiņu dēļ viņi saskaras ar sociālo atstumtību darbā un privātajā dzīvē, kas būtiski samazina dzīves kvalitāti un izraisa depresiju. 80 procenti pacientu sūdzas par pastiprinātu svīšanu. Slimībai progresējot, deformējas lielās locītavas, īpaši gūžas kauli, var pasliktināties redze. Nereti pievienojas paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts. Slimo arī LatvijāLatvijā nav vienota akromegālijas slimnieku reģistra, taču, pēc endokrinologu datiem, uzskaitē ir aptuveni 80 cilvēku ar šo diagnozi, stāsta I.Konrāde. Sākotnēji simptomi nav tik izteikti, tāpēc patiesais to skaits varētu būt pat trīs reizes augstāks un sniegties pāri 300, piebilst ārste. Stacionāra «Gaiļezers» Endokrinoloģijas nodaļas endokrinologs Ingvars Rasa uzsver – pasaules dati liecina, ka no viena miljona iedzīvotāju ar akromegāliju saslimst vidēji 60 – 80, taču pēdējo gadu statistika rāda, ka atsevišķās valstīs šie rādītāji ir pat divas reizes augstāki. Katru gadu jaunu pacientu skaits aug vidēji par desmit gadījumiem.Tā ir reta slimība, kas visā pasaulē tiek diagnosticēta novēloti. No pirmajiem simptomiem līdz diagnozes noteikšanai paiet vidēji seši līdz desmit gadi. Visbiežāk pacientam tiek ārstētas pavadošās slimības, nevis pamata kaite. Blakus slimības mēdz būt dažādi audzēji, sirds un asinsvadu kaites, cukura diabēts un elpceļu slimības.Neiztur sirdsBaisā slimība mūžu samazina par apmēram desmit gadiem, bet mirstības risku paaugstina divarpus reižu, turklāt salīdzinoši augsta ir priekšlaicīga mirstība – 30 procenti gadījumu. 88 procentos gadījumu neārstēts ar akromegāliju sirgstošais nomirst no sirds un asinsvadu slimībām, nesasniedzot pat 60 gadu vecumu. Viņiem daudz biežāk attīstās arī onkoloģiskās slimības. Cukura diabēts tiek diagnosticēts par 40 procentiem biežāk nekā vidēji citiem slimniekiem. Analizējot akromegālijas slimnieku nāves iemeslus, konstatēts, ka vairāk nekā puse miruši no sirds un asinsvadu kaitēm, 25 procentos nāves iemesls bijis plaušu slimību komplikācijas, bet 15 procentiem – ļaundabīgi audzēji. Var ārstētSavlaicīgi un adekvāti ārstējot, lielākā daļa izpausmju var mazināties vai pat izzust pavisam, skaidro I.Konrāde. Akromegālijai ir vairākas ārstēšanas iespējas: ķirurģiskā, medikamentozā un staru terapija. Ārstēšanas terapijas galvenais mērķis ir augšanas hormona normalizēšana asinīs, lai novērstu akromegālijas izraisītās komplikācijas un samazinātu paaugstinātās mirstības riskus. Ja slimībai raksturīgās izmaiņas tiek pamanītas paziņu, darbabiedru vai radinieku izskatā, nevajadzētu būt vienaldzīgiem – nebūs nepieklājīgi ieteikt apmeklēt ārstu un veikt izmeklēšanu. Tomēr visbiežāk slimība tiek atklāta novēloti, kad to var tikai apārstēt, mazinot simptomus. Lielākajai daļai pacientu diagnozes noteikšanas brīdī jau ir būtiskas komplikācijas, ko izdodas novērst tikai daļēji. Tādēļ savlaicīgai diagnostikai ir būtiska nozīme tālākajā ārstēšanā un komplikāciju profilaksē. Runā speciālistiIngvars Rasa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes stacionāra «Gaiļezers» Endokrinoloģijas nodaļas endokrinologs Akromegāliju noteikt patiešām nav viegli. Dažos gadījumos pirms hormonu analīzes un magnētiskās rezonanses var palīdzēt pacienta fotogrāfiju apskate ģimenes albumā – tā ir tā saucamā fotodiagnostika. Reālajam sasirgušo skaitam Latvijā vajadzētu būt no 120 līdz pat 300 cilvēkiem, turklāt katru gadu palielināties par vismaz septiņiem jauniem pacientiem. Inga Balcere, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Slimība attīstās lēni, vairākus gadu desmitus, un dažkārt ir grūti tai raksturīgās izmaiņas cilvēka izskatā saistīt ar akromegāliju. Bieži tiek ārstēts paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts, locītavu deformācijas, vairogdziedzera mezgli, neiedomājoties, kāds ir tā patiesais iemesls. Savlaicīgi atpazīstot akromegāliju, mēs varam novērst tās izraisītos sarežģījumus, kā arī ievērojami palielināt cilvēka mūža garumu.Valdis Pīrāgs, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas Endokrinoloģijas centra vadītājs Ir tāds teiciens, ka akromegālijas slimnieki ir vairāk līdzīgi cits citam nekā saviem radiniekiem. Atklājot šo slimību agrīnajā stadijā, to iespējams pat izārstēt, izoperējot hipofīzes audzēju. Operācija ir ļoti sarežģīta, un to drīkst veikt pieredzējis neiroķirurgs. Taču visbiežāk slimība tiek atklāta novēloti, kad to var vien apārstēt, mazinot simptomus. Lielākajai daļai pacientu diagnozes noteikšanas brīdī jau ir būtiskas komplikācijas, kas ir tikai daļēji atgriezeniskas.
