Atmetīsim šobrīd visu lieko un nevajadzīgo, nomācošo un traucējošo, slavinošo un paļājošo, jo kas tad ir tā sešdesmitgade – paša biogrāfijā vien svarīgs datums.
Atmetīsim šobrīd visu lieko un nevajadzīgo, nomācošo un traucējošo, slavinošo un paļājošo, jo kas tad ir tā sešdesmitgade – paša biogrāfijā vien svarīgs datums.
No reģistrēta bezdarbnieka ( lasi: pagasta ubags!) nu esmu valstiskā mērogā atzīts par oficiālu reņģu ēdāju. Bijis nu tikai to reņģīšu vairāk!
Man, Kurzemes zvejnieka dzimtas pēctecim, ļoti garšo mūsu Dzintara jūras dāvanas. Atceros, bērnībā un vēlākos gados, tik ļoti kārotos, uz pusēm pārgrieztos, kopā sietos un saulē cieti nokaitētos mencus. Bet tā bija pašu zvejnieku tradīcija, kas izzuda līdzi nomaļajiem zvejniekciemiem, kā ceļojošām smilšu kāpām apklāta.
Taču ilgus gadus bez svaigiem, sālītiem dažādiem filē bija pērkami cepti. Bez jebkādām rindām. Mājās uzsildi. Nenoēsties!
Rakstot siekalas saskrēja mutē.
Mani lasītāji, lūdzu, atvainojiet!
Mūsu arheologi Vecrīgas izrakumos konstatēja, ka viduslaiku rīdzinieku vairums uzturā lietojuši rudzu maizi, zivis un alu. Literārs piemērs ir Rutku Tēva romāna «Trīs vella kalpi» varonis, Daugavas zvejnieks Ērmanis.
No mizukastu revidēšanas un bomža bezpajumtnieka nožēlojamā likteņa mani glāba DIEVA VARENĀ ROKA ar vēl atlikušo tuvinieku – KRUSTMĀTES un KRUSTTĒVA – palīdzību.
Tāpat izsaku sirsnīgu pateicību visiem saviem draugiem, atbalstītājiem, līdzjutējiem, domu biedrenēm un biedriem.
« Lielās līnijās pret zemi liecas debess…» , rakstīja Rainis kādā dzejolī, domājot par tālāko gaitu, cik nu var spēt un varēt, cik uzdrošināties, gribēt un alkt.
Un tā nu šobrīd mans «Jāņu laika bērns», izaugdams «Uz akmeņiem un mālā», pārvarēdams
«Aizliegto augļu saldumus», arvien nepārtraukti atrazdamies «Laika zirga zobos», dzīves novakarē sarokojas «Ar vēju saujā», otrās tūkstošgades pēdējā jūnija 19. dienā astoņpadsmitos un četrdesmit septiņās minūtēs ieies sava mūža septītajā desmitā.
Reiz AUGSTĀKĀS VARAS nolemtajā stundā AIZSAULES DĀRZOS atkal satiksies ar savējiem, ilgi neredzētiem, tuviem un tāliem.
Pagaidām vēl, citējot rakstnieka Gunnara Gunnarsona romāna «Dzīves krasts» nobeigumu, jālūdz:
Mēness, mēness, paņem mani,
Pacel augstu mākoņos,
Māte kārš tur baltu vilnu,
Tvertos vālus pūkainos.
Ala
Nu var jau dzīvot pats ar sevi,
Ķert zivis, cept un vārīt,
Tak jau no Aizmūžiem ir iekārtots,
Ka teicamāk ir dzīvot pārī –
Un mamutu tu uzveic barā,
Starp citām bultām arī tava –
Un vēlāk mājasvietā – dziļā alā
Sievas labāk cep un vāra,
Un pa visiem kopā
Dēstus zemē stāda.
Ir katram pašam dārga sava āda.
Kad labi klājas,
Neviens to neizrāda,
Bet kad ūdens plūst un augšup alā ceļas,
Un drīz vien jau mutē smeļas,
Uz savu pusi katrs kūleņo un veļas.
Bet kad jau visas briesmas pāri,
Tad labsajūtas jutoņā ap mamutu
Kā ap zelta teļu lēkā,
Jo visi kopā devušies
Bij tādā aizrautīgā vēderiskā cīņas dēkā.
Ir ala vienīgs patvērums
Un ilgi paliks tā vēl mums,
Tāpat kā sievas kopīgās
Un bērni,
Un viena Ciltsmāte
Un vienas briesmas,
Bet diemžēl arī pagaidām
Tikai viena un tā pati dziesma.
Vēl nebij izgudrota mīlestība,
Vēl greizsirdība saldi snauda,
Un pirmatnējai kopienai
Vēl ilgi sapņos nerādījās nauda.
Pie nomedītā mamuta bij bauda
Un bērniem tikai mātes bija,
Bet tēva vārdu pasēs
Vēl ilgi sirmā nākamība auda.
Šeit Ciltsmāti ikkatrs uzklausīja,
Kaut medinieki brīvi ļaudis bija,
Ar savu cilti kopā dzīvojot,
Viens otru nebūt neapskauda.
Bij visiem vieni trūkumi un raizes,
No sēklas radās grauds un cepās maize.
Pat pieradināts kazu bars virs aizas
Jau viņiem pašiem ganījās,
Un apveltīts ar labām ožas spējām,
Pa zvēru takām zvēriem līdzi manījās
Kāds veiklāks medinieks par citiem,
No kopus alas pazuzdams jau dienām –
Un kāda sieviete tam līdzi gāja…
Vai klintaine, vai dziļa zāle,
Kur atpūtās šis pirmais pāris,
Bij arī pirmā ģimeniskā māja,
Un kaut kas tuvāks vēl un dziļāks, siltāks
Atstaroja viņas acīs, ne tā kā viņam
Ar tām citām iepriekšējām alas stūrī,
Visiem redzot, bija.
Un mēness sirpim kalnu galus pļaujot,
Tiem abiem acīs pēkšņa jūsma atmirdzēja,
Kaut vēl visapkārt mūža meži dvašoja
Un aizrautīgas lapsas rēja.
Varbūt šeit modās mīlestība
Un abi kaislās elsās sadzirdēja
Nekad vēl kaut ko tādu nebijušu spēju,
Kam nav nekā vairs kopēja
Ar dienu aizvadītu vakarēju.
Kad viņi atgriezās pie ciltsbrāļiem un māsām,
Tad palicēji nesaprata vēl neko par debess krāsām,
Kas salīst acu ezeros un sirdīs tramās,
Jo līdzi mīlestībai nāca tā
Greizsirdības trakā vara,
Kas sirdis neprātīgas dara,
Kaut vēsture tai ļoti plaša,
Aizrautīga,
Gara,
Bet tā pa pārim vien
Tie visi savlaicīgi pašķīrās no kopus bara,
Kas tagad visus paklīdušos
Nu saturēs vairs vienā barā?
Kas viņu saticības mūrus grāva?
Kurš pirmais meta akmeni
Un bultu šāva, un cēla kara āvu?
Kur tobrīd Ciltsmāte gan skatījās
Un kāpēc ļāva
Cits citu ienīdēt
Un pār acīm novilkt ādu,
Un laba stāda vietā audzēt naida stādu?
Ak, pirmais tomēr bijis Kains,
Kurš savu brāli kāva,
Bet drīzi viņam citi sekoja,
Un ļima atkal stāvs pēc stāva.
Es, rītam svīstot, tajā laikā bildē lūkojos,
Jo iesācies tas bija sen jau,
Nezin kurā gadā,
Kad brālis brāli ienīda un nīdēja,
Un katrā ciltī diezgan bija savu līdēju,
Un tā līdz dienai nebaltajai šai
Aiz naida striķa cits citu vienmēr vadā,
Ne gluži paēdis, ne arī gluži badā,
Bet dzīvoju es zemē šajā
Un mans brālis atkal – alu cilvēks –
Pēc divu desmitu un vēl piecu gadu gaidīšanas,
Ar saviem pieaugušiem bērniem
No zemes pacēlies,
Mīt tagad sengaidītajā
Jaunās mājas stāvā astotajā,
Vēl basām kājām iekāpt ilgodamies zālē rasotajā.
Bet veltīgi lai Radītāja domas neaprimtos,
Kā notikt var tas vēlākajos gadu simtos,
Uz savu roku katrs laimi meklēt dodas,
Un pie sava ugunskura katram savas raudas rodas,
Un nākas savas bedres rakt un izturīgas cilpas likt,
Tās savas cieši sargāt, bet otra neaiztikt,
Un mīļi, saticīgi dzīvot pāros
Un netenkoties alu kuluāros,
Un silti ievīstīties lāču, lapsu, meža cūku ādās –
Man saticības pilna to laiku aina rādās,
Kad katrs tikdaudz ēd, cik aizrautīgi strādā,
Pats savas labklājības,
Pats savas sievas
Un personīgo bērnu vārdā.
Tālivaldis Trencis
