Tas, ka mūsu dzīve ir tikai teātris, bet visi cilvēki tajā aktieri, sen jau zināms. Arī filmas kadri bieži vien atkārtojas – pēc modinātāja zvana pamostamies savā deviņstāvenes dzīvoklī vai kādā glaunākā mājā, ikdienas gaitās pavadām ģimenes locekļus un pošamies ceļā – Rīgas virzienā vai pāri abiem tiltiem uz pilsētas centru.Steigā varam pat nepamanīt, ka jau pirms vairākiem gadu desmitiem režisori novērtējuši pilsētas ēku pievilcīgumu, iekļautos tās savās – izdomātajās un izlolotajās – filmās. Šodien mākslinieki varētu priecāties par atjaunoto Driksas promenādi – laternu gaismā un uz tilta būtu īstā vieta romantiskiem tipāžiem, kas mīlas mirkļus baudītu vietā, kur kādreiz staigāja dāmas kuplās kleitās, bet kungi dūmoja Holandes pīpes.Pilsētas vēsturē ir ainas, par kurām vietējie labprāt aizmirstu, taču, tuvojoties nozīmīgiem valsts svētkiem, tās atkal un atkal uzjundī jelgavnieku, īpaši vecākās paaudzes, atmiņas. Bet arī šoreiz varam piedalīties kopīga sižeta veidošanā, uzklausot šīs atmiņas, lai kādā mirklī filma nepārtrūkst. Seno jelgavnieku sirdis noteikti sildīs arī Lāčplēša dienai veltīts gājiens un sveces, ko iedegsim savu mājokļu logos.«Kino pasaulei ar īstu dzīvi liela sakara nav, jo kino viss balstīts uz dramatiskiem notikumiem. Filmas noteikti nav dzīves imitācija,» uz pārdomām Jelgavas tornī aicināja filmu māksliniece Ieva Romanova. Lūkosim, lai atmiņu pasākumi pie pieminekļiem varoņiem un runas nekļūst par imitāciju, jo arī dzīves kino mēdz būt pārspīlēti salds vai nekam nederīgs. Un svētdien karogu pie mājas iesim izkārt ar lepnumu, nevis obligātā kārtā, jo dzīves kino prasa patiesas emocijas.
