Zinu, ka daudzi, kas Parīzē redzējuši slavenās Mulenrūžas priekšnesumus, pēc noskatīšanās sev apsola vairs neapmeklēt līdzīgus pasākumus, jo esot gaidījuši ko vairāk. Dažas iespējas vērot kabarē meiteņu uzstāšanos ir arī Latvijā, taču, kā izrādās, vietējo vidū šī izprieca pieprasīta nav. Tā secinu pēc sestdien piedzīvotā, Rīgā apmeklējot vienīgo kabarē klubu.Valsts svētku tuvošanos brīvdienās Rīgas vecpilsētā īpaši nemanīja, drīzāk varēja just, kā galvaspilsētas «sirds» mutuļo no ārzemju tūristu pieplūduma. Pa retam varēja ieraudzīt arī kādu vietējo, kas vēlākos vakaros, piemēram, Jelgavā, ir retums. Uz kabarē Vecrīgā aicināja nabaga nosalusi meitene. Viņa, pretēji Mulenrūžas iedomātajam tēlam, nemaz neizskatījās žilbinoša un dzīvelīga. Līdzīgi arī dejotājas, ko drīzāk varētu nosaukt par vulgārām. Nezinu, vai skandināvu valstīs iespējams apmeklēt kabarē, taču sestdien pieredzētais ļauj domāt, ka pa Baltijas jūru tiek organizēts kruīzs, lai pēc lētām izklaidēm kārie skandināvi varētu baudīt Rīgas piedāvājumu. Zālē, kurā ir vairāk nekā 20 galdiņu, vairums apmeklētāji bija no Norvēģijas – jaunāki, vecāki, mazāk un vairāk bagāti. Mūs, iezemiešus, kas savā starpā runāja dzimtajā valodā, pasākuma vadītājs uzrunāja krieviski, aicinot konkursā uz skatuves «aizstāvēt nācijas godu». Tāda arī paliks Latvija ciemiņu atmiņās – ar meitenēm, kas kustina kājas fonogrammas pavadībā un runā angliski un krieviski.Teiksiet – kāds pieprasījums, tāds arī piedāvājums. Ziemeļu kaimiņiem ar tādiem priekiem pietiek, turklāt pie mums viņiem tie sanāk lēti. Bet, ja jau nespējam radīt kvalitatīvu un pašiem pieņemamu piedāvājumu, kāpēc ik pa laikam sabiedrībā atkal dzirdama nopūta: «Ak, atkal tie ārzemnieki mūs nosaukuši par lēto izklaižu piedāvātājiem»?Tāda ir vienas mūsu uzņēmēju daļas taktika – atrast vienu lētu zosi, kas prot pacelt kāju, un par to no apreibušiem ārzemniekiem plēst septiņas ādas. Bet tikmēr mūsu valsti ar krāšņo uzskatīs par «lēto» meiteņu Meku.
