Kurš gan nepazīst šo koku – vienu no latviešu tautas simboliem. Sirmozoli liecina par latviešu tautas sīkstumu, bet, nākot pasaulē dēlam, zemnieks iedēsta jaunu ozoliņu.
Kurš gan nepazīst šo koku – vienu no latviešu tautas simboliem. Sirmozoli liecina par latviešu tautas sīkstumu, bet, nākot pasaulē dēlam, zemnieks iedēsta jaunu ozoliņu.
Latvijas ainava nav iedomājama bez šā koka, bet atsevišķi dižkoki un ozolu birzes ir aizsargājami dabas objekti. Ozolam ir arī praktiska nozīme mēbeļu un būvmateriālu ražošanā, bet saistībā ar Līgosvētkiem var minēt to, ka Jānim galvā tiek likts tieši ozollapu vainags un alus muciņas izgatavo tikai no parastā ozola.
Kā «Ziņām» pastāstīja Jelgavas Reģionālās vides pārvaldes ekosistēmu aizsardzības inspektors Oskars Dinka, Jelgavas rajonā aug 61 valsts nozīmes dižkoks, no kuriem 40 ir ozolu. Par dižkoku tiek atzīts ozols, kura apkārtmērs ir vismaz pieci metri. Vislielākais dižozols Jelgavas rajonā ir Čigānu ozols Vilces mežniecībā (apkārtmērs 6,9 metri). Otrais lielākais ir Gustu ozols Vircavas pagastā (6,8 metri), trešais kuplo pie Garozas skolas (6,7 metri).
Bet apstādījumos pie Annas baznīcas aug ozols ar vēsturisku nozīmi – šo koku Mārtiņa Lutera 400 gadu jubilejā stādījuši Lutera evaņģēliskās draudzes locekļi.
Zemgalei raksturīgs ainavas objekts ir ozolu birzis. Lāču ozolu birzs Glūdas pagastā un vairāk nekā 100 gadu vecie Cīruļu māju apstādījumi Svētes pagastā ir vietējās nozīmes aizsargājami dabas objekti. Svarīgi, lai tieši pagasti pieņemtu lēmumus par aizsargājamā objekta statusu, kas liedz arī privātīpašniekam to nocirst.
Uz Latvijas – Lietuvas robežas tiek veidots «Ozolu vainags Latvijai», un Vides pārvalde sadarbībā ar Elejas un Vilces pagastiem nākotnē plāno to ņemt savā aizsardzībā.
Ozolam ir vairākas sugas, no kurām Latvijā visizplatītākā ir viena –parastais ozols –, turpretī ASV sastopamas aptuveni desmit. Taču tur ozoli nekad neizaug tik diži, zaraini un sīksti kā Zemgalē. Acīmredzot mūsu kokiem spēku dod auglīgās māla augsnes. No ievestajām sugām pazīstamākais ir rudenī ar sarkanām lapām rotātais sarkanais ozols, vēl aug purva, klinšu ibērijas, garkātu, ziemeļu sarkanais u.c. Parastajam ozolam ir arī vairākas dekoratīvās formas – piramidālā un citas, bet ASV sastopamas krūmveida formas, kas aug uz klintīm.
Kā mākslinieku gleznotajiem portretiem, tā arī uz mūsu naudaszīmes attēlotajam ozolam ir reāls prototips – kāds koks, kas vēl joprojām turpina kuplot Gaujas krastā.
Ozols labi aug arī pilsētās, jo dūmgāzes to neiespaido tik stipri kā priedi. Koks labi pacieš apgriešanu, tāpēc izmantojams arī dzīvžogos.
Latviešu sīkstuma simbolam nepatīk gruntsūdens līmeņa maiņa – ja vieta, kur tas aug, pēkšņi no sausas kļūst par mitru vai otrādi, tad ozols sāk kalst.
Ozols ir samērā salcietīgs, bet, temperatūrai tuvojoties mīnus
40 grādiem, tam apsalst zari. Taču vidus paliek dzīvs un dzen atvases. Ozola dzīvība ir ļoti sīksta. Pat ja tajā iesper zibens un tas deg, atsevišķi zari turpina dzīvot. Šo koku iecienījuši arī putni. Zaros ligzdas vij stārķi, bet dobumos mājo pūces.
