Mārcis Stumbris 70 gadu jubileju līdz ar dalību Jelgavas mākslinieku izstādē «No 50 līdz 90» atzīmē ar personālizstādi «… un arī ziedi».
Personālizstādē, kas mākslinieka septiņdesmitgadei par godu iekārtota mājīgajās Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja telpās, redzamas ne tikai Mārča Stumbra ainavas, klusās dabas un, kā solīts nosaukumā, «… arī ziedi». Interesentiem dota iespēja ielūkoties arī mākslas darbu autora biogrāfijas lappusēs. «Te es saliku visu par dzīvi – par tēvu, par māti, par sevi pašu,» M.Stumbris vērš uzmanību uz stendiem, kurus aplūkojot uzzinām gan to, ka Jēkabs Stumbris bijis savulaik ievērojams tautas deju krājējs un horeogrāfs, gan to, kā skolā un pēc tam padomju armijā klājies pašam nākamajam gleznotājam.«Mans tēvs Jēkabs Stumbris (kuru es nemaz neatceros, jo viņš mira 1943. gadā, kad man vēl nebija apritējis pat gadiņš) ceļoja apkārt pa Latviju un, gluži kā Krišjānis Barons tautas dziesmas, vāca un pierakstīja tautas dejas,» M.Stumbris norāda uz kādu ļoti būtisku, bet plašākai publikai ne pārāk zināmu folkloras vēstures lappusi. «Dažas viņa horeogrāfijas tiek dejotas arī mūsdienu Dziesmu un deju svētkos.»- Tautiskais vairāk saistās ar laukiem, pats esat dzimis un audzis rīdzinieks, bet jūsu radošajā biogrāfijā pirmā nozīmīgā pilsēta ir Daugavpils?Līdz pat 1970. gadam nodzīvoju Rīgā, bet, pateicoties toreizējai augstskolas beidzēju sadales kārtībai, pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas tiku «nozīmēts» uz Daugavpili. Tur bija uzceltas jaunas darbnīcas ar visiem dzīvokļiem, un turp devāmies vesela grupa. Četrus gadus nostrādāju pilsētas noformēšanā, vadīju arī mākslas studiju.- Dzimušam rīdziniekam nebija grūti pamest galvaspilsētu?Lai tiktu pie darbnīcas un dzīvokļa, kaut kas bija jāziedo, Rīgā to visu dabūt nevarēju. Toreiz bija tāda politika – decentralizēt kultūru. Faktiski jau tas bija labs darbs, tādā veidā radās arī mākslinieku darbnīcas Jelgavā, mākslas un mūzikas skolas vairākās Latvijas vietās. – Kā nonācāt Jelgavā?Uzzināju, ka Jelgavā atbrīvojusies viena darbnīca ar dzīvokli. Šo izdevību steidzos izmantot, jo Jelgava bija daudz tuvāk Rīgai, kur joprojām dzīvoja mana māte. Un vēl – gribējās runāt latviešu valodā, bet Daugavpilī tajā nerunāja gandrīz neviens. Jelgava, lai kāda tā toreiz šķistu pašiem jelgavniekiem, man bija pilnīgi cita pasaule.Lai gan neko sliktu par Daugavpilī pavadītajiem gadiem nevaru teikt, tur bija laba mākslinieku organizācija, ko vadīja Kārlis Dobrājs, mans klasesbiedrs vēl no «rozentāļu» laikiem. (Starp citu, K.Dobrājam 2013. gada februārī Ģ.Eliasa Jelgavas muzejā paredzēta izstāde – red.) Mums bija laba sadarbība ar kaimiņiem, taisījām izstādes un braukājām apkārt – uz Lietuvu, Baltkrieviju.- Ja jau reiz pieskārāmies skolas gadiem, tad painterēšos, kā nokļuvāt Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā? Tēva sirdslieta taču bija tautas dejas, ne vizuālā māksla.Gleznoja mana māte, tiesa, pašdarbības līmenī. Bet pats esmu zīmējis, cik vien sevi atceros. Pēc profesijas mana māte bija grāmatvede, un reizēm mājās nonāca tādi lieli ruļļi, uz kuriem rakstīt ciparus, tad nu es tos piezīmēju no viena gala līdz otram.Vēl noteikti jāpiemin mana klases audzinātāja Rīgas 24. vidusskolā – skolotāja Kārkliņa. Acīmredzot tieši viņa deva ievirzi uz «vizuālajām mākslām», jo no manas toreizējās klases Mākslas akadēmiju beigusi arī gleznotāja Inese Ziemele, bet uz «rozentāļiem» no tā laika skolas biedriem aizgāja vismaz četri. Cieņā gan bija arī cita veida daiļrade – kādu laiku mans klasesbiedrs bija dziedātājs Ojārs Grīnbergs.- Diplomdarbs, Mākslas akadēmiju beidzot, saucās «Svētki kolhozā».Tie varēja būt gan svētki kolhozā, gan svētki kur citur, toreiz tam lielu uzmanību nepievērsu. Ar negribu gudri teikt, ka tā bija, piemēram, «nodeva sociālistiskā reālisma doktrīnai», vienkārši toreiz es diplomdarbu neuztvēru īsti nopietni, tā man šķita vairāk tāda formāla lieta. Tagad es droši vien domātu citādi. Toreiz dominēja citas intereses, arī bohēma.- Neiztika arī bez daudzinātās bohēmas?Kā nu bez tās. Man liekas, gandrīz visiem māksliniekiem jāiziet šim posmam cauri. Bohēma jau nav tikai kaut kāda uzdzīve, tur ir strīdi par mākslu, par dzīves jēgu, lielā mērā veidojas tavi uzskati. Katram māksliniekam savā dzīves ceļā jāizvēlas, pa kādu taciņu iet, jo mākslas teoriju ir bezgala daudz un dažādas. Man laimējās tādā ziņā, ka mantojumā no tēva mājās bija bagāta bibliotēka. Jau skolas laikā diezgan cītīgi lasīju grāmatas par kultūru, mākslu. Zentas Mauriņas apcerējumus, Jāņa Siliņa grāmatas par pirmskara Latvijas mākslu. Tas viss lielā mērā noteica manu tālāko ceļu glezniecībā, un es paliku par tādu tradicionālo reālistu.- Mākslas zinātnieks Māris Brancis par jums gan izteicies, ka «dažkārt gleznotājs dabas kārtību revidē un tad nami, koki, ļaudis sasveras slīpi, ienesot mazliet draisku, reizē arī trauksmainu gaisotni».Atklāti sakot, tie bija pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, kas ieviesa stingras korekcijas domāšanā. Mainoties lietu kārtībai, pamainījās arī mākslinieciskās izteiksmes forma, gribējās ienest kādu trauksmi arī savā glezniecībā. Bet lielā mērā tā ir arī garastāvokļa un noskaņas lieta.- Neesmu mācīts glezniecības speciālists, bet man jūsu trauksmainie darbi patīk vislabāk.Man pašam arī tie patīk. Starp citu, skatītāju, kam labāk patīk tieši šie darbi, nemaz nav tik daudz. Uzskatu, ka skatītājam nemaz nav jābūt speciālistam. Mākslas uzdevums ir uzrunāt dvēseli, nevis prātu.Mākslai iespējamas divas dažādas pieejas. Ir mākslinieki, kuri ilustrē kaut kādu teoriju, otri strādā impulsīvi, dvēselei. Pa kuru nu katrs izšķiras iet, tas paliek paša mākslinieka ziņā. Manuprāt, tagad prevalē teoriju «ilustratori». Un apmeklētājam, ieejot muzejā, glezna jārisina kā tāda krustvārdu mīkla – ko autors domājis, ko viņš ar to gribējis pateikt?Līdzīgi kā dažreiz teātrī, kad pēc izrādes noskatīšanās es varu sev «sist uz pleca» un slavēt savu atjautību, ka esmu sapratis, ko režisors šoreiz gribējis teikt. Bet man jau liekas svarīgi, lai tā «asara būtu acīs».- Vai pašreizējais ikdienas darbs Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā neatstāj kādu ietekmi? Piemēram, Ģederta Eliasa gleznas, kas, gribi vai negribi, katru dienu ir acu priekšā.Protams, ka ir sava ietekme. No Eliasa bildēm nāk tāda īsti latviska, zemnieciska enerģija, un domāju, ka tā iespaido tikai pozitīvi. Bet tādā nozīmē, ka man gribētos sākt tiešā veidā atdarināt Eliasu – nē. Es jau savā mūžā esmu pamēģinājis gleznot diezgan dažādi. Un pārliecinājies, ka daudz kas ir atkarīgs no manis jau pieminētā garastāvokļa un noskaņas.- Ir vēl viena jūsu darbības joma – fotografēšana. Vai tā nenonāk pretrunā ar glezniecību?Fotogrāfijā kompozīcijas izpratne būtībā ir tieši tāda pati kā glezniecībā. Tā pati centra kompozīcija, trijstūra kompozīcija un tā tālāk. Mākslas fotogrāfijā būtiska ir prasme iekomponēt, tas ir, salikt priekšmetus vai citus objektus, pareizā kārtībā. Un līdzsvara sajūta, tāpat kā glezniecībā, kur to panāk ar krāsu attiecībām, ar uzlicienu ritmu – kā van Gogam.Bet tas, ka tagad katrs var fotografēt ar tā saucamo «ziepju trauku», arī nav nekas slikts. Vienkārši ir divi dažādi fotogrāfijas līmeņi. Un arī amatieru fotogrāfija nav nekas slikts, tā cilvēkam iemāca saskatīt. Jo kāpēc tad mākslinieks vispār «mālē»? Viņš grib dalīties ar citiem tajā, ko saskatījis un spējis ieraudzīt.
