Jaukas ir tās dienas – no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam: laiks gan tumšs, jo sniega Jelgavā nav, studenti devušies tēvu un mammu aprūpē, bet mēs, mācībspēki, rītos tomēr sabraucam kopā, parakstām kādus papīrus, bariņā iedzeram kafiju, papļāpājam un tad veicīgi katrs uz savām mājām. Bet gaisā valda svētku smarža… Šo ikdienas ritumu izjaukt gribēdama, Meža fakultātes arodbiedrības vadone mūs uzaicināja izbraukumā uz Valgundes klosteri. Mēs, protams, uzņēmām to ar prieku, un kādā pelēkā pusdienlaikā mūs autobuss aizvedis līdz klostera sētai.Pārvērš necilo būdiņuTur mūs sagaida arodbiedrības jau iepriekš sazvanītā virsmāsa vai kāda cita atbildīga persona un sāk stāstu par klostera vēsturi. Izrādās, šī iestāde dibināta jau 1897. gadā un to paveikušas sešas māsas, iesaistot Kalnciema strādniekus un pārvēršot tālaika necilo būdiņu par klostera pirmsākumiem. Apskatām vecus krustus, jo klostera teritorijā apglabāti sen bojā gājuši karavīri, klostera saimniecības ēkas, un uzzinām, ka tajā uzturas 66 ticīgās māsas, no kurām pa kādai – melnā talārā un melnā galvassegā – esam redzējuši arī pilsētā. Taču mūs vairāk piesaista baznīcas – Kristus apskaidrošanas pareizticīgo baznīca, Jāņa Trepenieka pareizticīgo baznīca – un Rīgas Svētās Trejādības sieviešu klostera filiāle, no kuru sienām uz mums veras svētbilžu attēli un paaugstinājumos mirgo svecīšu liesmas. Un mūsu klostera gide stāsta, ka aizdedzinātu svecīšu atstāšana baznīcā atbrīvo cilvēku no grēkiem un slimībām.Ticība brīnumspēkamŠī stāsta daļa mani ieinteresē. Es gan sevi neuzskatu par tādu grēcinieku, kuram vajadzētu grēkus izpirkt, dedzinot svecīti, bet ar to veselību ir tā, kā ir. Mācību praksē ar studentiem, vasaras rītos brienot pa aizaugušiem izcirtumiem, jau dažās minūtēs rasa gumijas zābakos sabirst līdz potītēm, tad sāk karsēt saule un kāja jūtas kā uz cepešpannas. Tas viss gadu gaitā uzkrājies un sagādājis man seno aristokrātu «kungu» slimību – podagru –, kas brīžiem sagādā tādas sāpes, ko spēj novērst tikai daktere Anita Stankus ar noslēpumā glabātu pieclatu poti, kas man atļauj atkal kādu pusgadu dejot kaut vai «kazačoku» ar kāju piesitieniem. Bet varbūt aizdedzināta svecīte klosterī ir tikpat iedarbīga?Šādas domas mudināts, iemetu lata monētu ziedojuma trauciņā, par to iegūstu tievu svecīti, to aizdedzinu un iespraužu pie citām degošajām māsiņām. To pašu izdara arī kolēģis – profesors Henno Tuherms. Mūsu ekskursija beidzās, beidzās arī kalendārais gads, un atnāca nākamais, ar jaunām studiju tēmām un jaunām rūpēm. Pienāca pavasaris un vasara, un es atkal āvu kājas kārtējai mācību praksei. Un tikai tad sāku domāt – kur tad palikusi mana podagra? Potīšu sāpes bija palikušas kaut kur tālā pagātnē, un visa pusgada garumā par tām biju pavisam piemirsis. Tad atcerējos Valgundes klosteri un tur aizdedzināto svecīti. Nezinu, vai tā atņēma man sāpes, kuras nejūtu nu jau četrus piecus gadus, vai varbūt tā bija ticība svecītes brīnumspēkam. Zinu tikai to, ka profesors Tuherms vēl šodien staigā ar spieķi un manāmi pieklibo, bet no manis daktere pieclatniekus vairs nesaņem.
