Jau labu laiku man ir vēlēšanās sākt adīt ziemas džemperi, paņemt rokās adīkli un vakarā atrast tam brīdi. Tad arī datora un televizora piedāvātā informācijas gūzma vairs netiek klāt manām smadzenēm, bet domu pasauli nomierinu ar meditatīvu, mierpilnu un sievišķīgu nodarbi – adīšanu. Klusuma klātbūtne.Labi zināma ir dāņa Hansa Kristiana Andersena pasaka par meža gulbjiem un viņu māsu, kas klusējot ada no nātrēm brāļiem kreklus, lai viņus atbrīvotu no burvestības un dzīves putna izskatā. Pasakas gudrība ir tā, ka klusumam, neizteiktam vārdam dažkārt dzīves situācijās piemīt liels spēks.Klusuma piepildīts gaidīšanas brīdis uz skatuves man palicis prātā no pirms gadiem redzētas Pēra Ginta teātra izrādes. Norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugas varone Solveiga, kas pašaizliedzīgi gaida Pēru Gintu atgriežamies mājās, izrādē sēž uz mazas skandināvu mājiņas jumta. Droši vien, lai jau no tāluma pamanītu mājās nācēju. Bet Solveiga nesēž, rokas klēpī bezcerīgi salikusi. Gluži pretēji. Gandrīz visu izrādes laiku aktrise ar rokām veic kustības, it kā viņa vērptu dziju. Kustības ir lēnas, un rodas sajūta, ka caur šīm rokām rit un vērpjas laiks, kas aiziet gaidot. Vērpšanas kustības lēnām pārtop aijājošās un šūpojošās, un, šķiet, rokās Solveiga šūpo savu mīlestību pret Pēru Gintu, bet varbūt bērnu, kurš tā arī viņiem pasaulē neatnāks. Aktrises tēlojums ir piepildīts ar uzticīgas gaidīšanas sievišķīgo spēku un maigumu. Pēc lugas noskatīšanās es dziļāk sapratu Solveigas ne velti nodzīvotu dzīvi, pat ja tā pagāja bez mīļotā Pēra Ginta.Gaidīšana ir durvis uz jauna atnākšanu. Gaidīšana ir cilvēka iekšējās gribas koncentrēšana uz vienu noteiktu notikumu. 2. decembrī iesākas adventes laiks, kas gada grāmatā arī rakstās ar klusuma, iekšējas apceres un sakārtotības vārdiem. Adventes vainaga sveces iedegas klusajās decembra vakarstundās, un ceļš līdz Ziemassvētku vakaram arī vada mūs cauri klusuma, garīgas apceres, iekšēju domu un pārdzīvojumu sakārtošanai. Man līdzi no Jelgavas mobilajā tālrunī ierakstīta Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa zvanu spēle. Zvanu melodija ir dzidri mažorīga, un laiku pa laikam to atskaņoju telefona ieraksta formātā. Baznīcas zvanu torņa skaņas ir kas īpašs apkārtējā vidē, un, zvaniem skanot, šķiet – attīrās gaiss, un man ir liels prieks, ka Jelgavai ir sava baznīcas torņa mūzika. Jūs man piekritīsiet, ka tieši klusumā zvanu skaņas skan vissvinīgāk.Nupat Bostonas latviešu skolā sākām iestudēt Ziemassvētku ludziņu. Tās darbība norisinās Vecrīgā, kas daudziem Bostonas latviešu skolas bērniem ir viena no mīļākajām vietām. Runājot par lugu un to, ka vienu brīdi darbība notiek Doma laukumā, 2. klases skolēniem sarunā vaicāju: «Bērni, vai jūs zināt, kas ir Doma laukums?» Mazu brīdi ir klusums, un tad viena meitene prātīgi – kā liels cilvēks – atbild: «Doma laukums ir vieta, kur cilvēkam ir laiks domāt.» Atbilde mūs visus apmierina, un mēs klasē vēl labu brīdi to pārrunājam, kā arī sarunā noskaidrojam, ka šajā domu laukumā Rīgā atrodas arī Doma baznīca. Lai mums katram ir veids un laiks, kā pabūt savā «domu laukumā», aužot un vērpjot mierīgus un gaismu gaidošus domu pavedienus, jo arī īsākās dienas un garākās naktis ir radītas ar nolūku, tāda ir pasaules gaita, bet mūsu gaita adventē lai ir miera un apceres piepildīta. Miera, kas tik ļoti ir vajadzīgs pasaulei.
