Iegadījās tā, ka 10. novembrī manu saikni ar Latviju uzturēja draugiem.lv. Ieraugot «ieejas» noformējumā Mārtiņdienas gaili, jau grasījos skandēt tautasdziesmu par modinātāja upurēšanu, taču laikus aprāvos. Faktiski jau šā «mielastupura» jēga vairs īsti nebija skaidra, bet mazie mājinieki tikmēr, izrādās, gatavojās Vācijā populārajām Svētā Mārtiņa dienas svinībām, kas solīja aizraujošu gājienu ar pašgatavotām laternām tumsā un uzvedumu par šo cēlo vīru, kurš neesot liedzis trūcīgam ceļiniekam pat pusi sava mēteļa. Bērndārznieki dziedāja «par tēmu», jaunāko klašu skolēni uzveda ludziņu ar mūsdienīgākiem tekstiem, bet vēlāk jau skolas pagalmā varēja skatīt scenārija noslēgumu ar trūcīgo vīru pie ugunskura un galveno tēlu īsta zirga mugurā. Mammas bija cepušas biezpiena bulciņas, tēti gādājuši par karstu punšu lieliem un maziem, un vēl kāda stunda pagāja Mārtiņa iedvesmotajā dalīšanās priekā. Cik no tā aizķersies bērnu prātā un sirsniņās – tas, protams, arī dažādu turpmāko apstākļu ziņā.Pārmantoti vai no jauna iedibināti, rituāli acīmredzot arī rietumnieciskā individuālisma laikmetā ne vien nezaudē savu lomu, bet, iespējams, kļūst pat arvien vajadzīgāki. Karogi mastā, lentītes pie apģērba, lāpas gājiena dalībnieku rokās, svecītes pie pils mūra, cilvēku tūkstošus pulcējošs salūts debesīs – tās acīmredzot ir lietas, kas ikdienā arvien nošķirtākajam vienpatim ļauj apzināties savu piederību. Jo galu galā – lai cik reizēm paštaisnas un egoistiskas, esam un paliekam sabiedriskas būtnes.Latvijā novembris, šķiet, varētu būt šādai kopības stiprināšanai īpaši piemērots. Ar Mārtiņiem sekojošo Lāčplēša dienu, ar valsts dzimšanas dienu, ar mirušo piemiņas brīdi, kad svecītes izgaismos kapsētas. Skaisti… Mazliet sentimentāli… Īsti latviski… Vai ritualizēta pagātnes atcere spēj iedvesmot arī kopīgai šodienas rīcībai – tas diemžēl jau ir sarežģītāks jautājums.
