Sakravāja somu un prom bija. Mājās palika bērns un dzīvesbiedrs. Iemesls – vēlme dzīvot labāk. Došanās virziens – ārzemes vai jauna mīlestība. Sekas – bērns, kurš sēro pēc mammas, vīrs, kurš dusmīgs uz visu pasauli, radinieki, kuri visu laiku zinājuši, ar ko tas beigsies.Gadījumu skaits, kad rūpes par atvasēm uzņemas tēvi, palielinās. Statistikas datus iespējams apkopot par procesiem, kas nonāk līdz tiesai. Ja tēvs bāriņtiesā nevēršas, ģimenes valsts pabalstu turpina saņemt māte, kura neliekas par bērnu ne zinis. Cik šādu ģimeņu Latvijā ir, nav zināms, taču tādas ir. Ierēdņu priekšā viņas turpina būt labas mātes, un viņām ir visas tiesības ierasties pēc bērna un paziņot, ka vēlas viņu audzināt. Taču tikpat daudz tēvu pēc palīdzības vēršas bāriņtiesā, lai nodrošinātu sev «aizmuguri». Ja sievietē pamodīsies mātes mīlestība, tā būs jāpierāda tiesā.Negrib iesaistīt tiesuDomas par iespējamo samierināšanos ir iemesls, kādēļ Aigars (23 gadi) otro gadu viens rūpējas par meitu, nevēršas bāriņtiesā un nesaņem pat valsts ģimenes kopšanas pabalstu. Arī ikdienas vajadzībām nepieciešamos līdzekļus Aigars sarūpē viens. Abi jaunieši dzīvoja nereģistrētā laulībā, un šobrīd lielākie Aigara palīgi ir viņa mamma un tēvs. Vecvecāki pieskata mazmeitiņu, kamēr vīrietis strādā. Dzīvesbiedre pirms diviem gadiem devās uz ārzemēm, lai sapelnītu naudu. Abu meitiņai tikko bija nosvinēta gada jubileja. Abi kala plānus par labāku dzīvi, tomēr nekas no tā nesanāca. Meitiņas māte pārdomāja un paziņoja, ka negrasās atgriezties Latvijā un nevēlas dzīvot kopā ar dzīvesbiedru. Ik pa laikam abi vecāki sazinās un māte savas domas maina – te viņa nožēlo, ka neaprūpē savu meitu un nedzīvo kopā ar Aigaru, te paziņo, ka lēmumu par neatgriešanos nemainīs. «Man mamma nav vajadzīga – šo teikumu mazā noskaldīja, kad māte vasarā atbrauca uz pāris dienām un devās atkal prom. Viņa ir iemācījusies runāt bez mammas, pati ēst, prasīties uz podiņa, zīmēt. Tas viss noticis mātes prombūtnes laikā,» ar nožēlu konstatē Aigars. Viņš mēģina atvairīt domas par iespējamo mātes ierašanos un viņas vēlmi pašai sākt rūpēties par bērnu. Radinieku ieteikumu – beidzot vērsties bāriņtiesā – vīrietis arvien atliek.Izmanto visus līdzekļusLīdzīgs Aigara stāstam ir Rūdolfa (44 gadi) dzīves gājums. Līdz brīdim, kad sieva nolēma pati rūpēties par saviem bērniem. Rūdolfa sieva bija devusies peļņā uz ārzemēm, mājās atstājot trīs nepilngadīgus bērnus. Sākotnējo trīs mēnešu vietā ārzemēs viņa palika gandrīz trīs gadus. Ik pa laikam viņa ģimenei atsūtīja naudu, taču jau pēc pusgada Rūdolfam bija skaidrs, ka sieva neatgriezīsies ģimenē. «Uzzināju, ka viņa dzīvo kopā ar citu. Ne no viņas, no paziņām,» atceras vīrietis. Taču uzzinātais nelika vīrietim rīkoties – iesniegt laulības šķiršanās pieteikumu. To pirmā paspēja izdarīt sieva, līdz ar lūgumu aprūpes tiesības piešķirt viņai. Tālākais līdzinās ļaunam seriālam, kas Rūdolfa dzīvi apgrieza kājām gaisā.Nepatīkamākais Rūdolfam sākas tad, kad sieva nolēma visiem līdzekļiem cīnieties par bērniem. «Viņa ieradās pie manis ar savu jauno vīrieti. Rīkojos muļķīgi – sākām vicināt dūres. Tas man nāca par sliktu, jo sieva bāriņtiesai ziņoja, ka izturos vardarbīgi arī pret bērniem. Atbrauca policija, konstatēja kautiņu. Skats tiešām bija bēdīgs, abiem asiņainas sejas. Man sākotnēji bija aizliegts tikties ar bērniem. Mums priekšā vēl bija laulības šķiršanas tiesa. Tiesas laikā bērni dzīvoja pie sievas. Kad tiesa beidzās, vecākajai meitai bija jau piecpadsmit gadu, vidējam dēlam vienpadsmit, jaunākajai meitai – astoņi. Tiesa atļāva vecākajai meitai dzīvot kopā ar mani, jo viņa pati to ļoti vēlējās. Abi jaunākie bērni dzīvo kopā ar māti,» pieredzē dalās Rūdolfs. «Ja uzreiz būtu gājis uz bāriņtiesu, kad sapratu, ka sieva neatgriezīsies, iespējams, atrisinājums būtu cits. Tiesas priekšā viņa nebija slikta mamma. Bāriņtiesai pirmā darīšana ar mūsu ģimeni bija kautiņa laikā. Sliktais biju es – agresīvs tips, kurš bērnu priekšā kaujas. Tiesas ilga pusgadu, šajā laikā bērni iedzīvojās jaunajā ģimenē, un tiesa nolēma, ka šādi viņiem būs labāk.» Atšķirtība no mātes veicina Visbīstamākie ir psiholoģiskie traucējumi, kas izpaužas, sievietei pašai kļūstot par māti. Piedzīvotā dēļ māte mēģina panākt, lai par viņu rūpētos pašas bērns. Bērns jūtas vainīgs, un viņam veidojas fobija. Mātei, kas pati bērnībā cietusi no tā, ka viņa atstāta novārtā, vairāk nekā citām mātēm piemīt tieksme fiziski darīt pāri savam bērnam. Sievietēm, kas līdz vienpadsmit gadu vecumam bijušas šķirtas no mātes vai tēva, pēc bērna piedzimšanas sākas īpašas psiholoģiskas un laulības dzīves problēmas. Viņām rodas grūtības barot un aizmidzināt bērnu. Sievietes ar negatīvu bērnības pieredzi mazāk nodarbojas ar saviem pirmdzimtajiem zīdainīšiem nekā sievietes, kuru bērnība bijusi laimīga. Mātes, kas nākušas no šķirtām ģimenēm, velta savam bērnam mazāk laika, turklāt, esot kopā ar bērniem, daudz retāk ņem viņu rokās, skatās vai runā ar viņiem.Avots www.dvesele.lv ViedokļiLīdzvērtīgas tiesības INGA MILLERE, VALSTS BĒRNU TIESĪBU AIZSARDZĪBAS INSPEKCIJAS PĀRSTĀVE Kamēr bāriņtiesa vai tiesa nav nolēmusi citādi, abiem vecākiem ir vienādas tiesības aprūpēt bērnu. Ārzemēs strādājošai mātei ir tādas pašas tiesības kā tēvam, pie kura bērns dzīvo, kamēr nav pieņemts lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu mātei vai saskarsmes tiesību ierobežošanu. Viņai ir tiesības ierasties Latvijā, dzīvot kopā ar savu bērnu vai vest ciemos pie sevis uz ārzemēm. Taču viņai nav tiesību vest bērnu prom no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, ja otrs vecāks nepiekrīt – tā būs bērna nolaupīšana. Ja tēvu esošā situācija vairs neapmierina, jādodas uz savas dzīvesvietas bāriņtiesu. Līdzi jāņem savs un bērna personu apliecinošs dokuments. Tēvs var arī lūgt mātei atņemt aprūpes tiesības. Nākamais solis – doties uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru un uzrakstīt iesniegumu par ģimenes valsts pabalsta saņemšanu. Likums šajā ziņā nosaka – pabalstu saņem vecāks, kurš reāli rūpējas par bērnu. Mātei izmaksātos pabalstus aģentūra otrreiz tēvam neizmaksās. Bērni sēroSARMĪTE BAMBĀNE, PSIHOLOĢIJAS CENTRA «ĢIMENEI» PSIHOLOĢETēvs nevar tik labi parūpēties par bērnu kā māte – tas ir stereotips, kas saglabājies no padomju laikiem. Tēvs var līdzvērtīgi aprūpēt bērnu. Arvien vairāk tiesas procesos tēvi vēlas panākt, ka bērns paliek pie viņa. Tiesa objektīvi izvērtē, kur bērnam klāsies labāk, un arvien biežāk tiesas procesā uzvar tēvi. Taču tas nenozīmē, ka bērni nepārdzīvo mātes zaudēšanu. Bērni izdzīvo sērošanas periodu. Tas var izpausties kā raudāšana, biežāka slimošana, mācīšanās grūtības, uzvedības traucējumi. Bērnam ir svarīgi abi vecāki, tādēļ šādos gadījumos nevajag stāstīt, cik māte ir slikta. Pat ja bērns teic, ka viņam mamma nav vajadzīga, tā nav tiesa. Bērns to saka, jo ir dusmīgs vai tādēļ, ka atkārto tēva vai citu radinieku sacīto. Pienāks laiks, kad viņam gribēsies zināt taisnību par notikušo. Dzīvot pie viena no vecākiem jebkurā gadījumā ir labāk nekā dzīvot vispār bez vecākiem. Arī dzīvošana pie vecvecākiem ir traumējošāka nekā dzīvošana pie tēva. Bērns sēro dubulti – gan par māti, gan tēvu. Šādās situācijās daudz var palīdzēt radinieki, pavadot laiku kopā ar bērnu.
