Elejas vidusskolas Lielplatones filiālē zinības apgūst 19 sākumskolēnu. Mazākajā klasītē ir tikai trīs bērni. Taču skola nākotnē raugās pozitīvi, jo sagaidāms salīdzinoši daudz (13) pirmklasnieku.
Kad pulksten 7.30 Jelgavas novadā mazākā Lielplatones pagasta centrā iekāpjam 19 vietu skolēnu busiņā, tajā jau čalo pieci bērni. «Nē! Piecelties nemaz nav grūti!» viņi priecīgi stāsta, nebēdādami, ka pa vientuļajiem lauku celiņiem būs jālīkumo vēl kāda pusstunda un aptuveni tikpat jāgaida līdz mācību sākumam. Jāpārspriež, kā izdevies mājas darbs, kāda filma vakar redzēta un kas jauns krāsojamajā grāmatiņā.Aizgājuši pēc zviedru konfektēmPie dažām mājām autobuss piebrauc velti. «Droši vien būs aizgājuši uz zviedru rīkotajiem Ziemassvētkiem Lielplatones Speciālajā internātskolā pakaļ konfektēm,» min šoferītis Aleksandrs Troņins. Parasti gan vecāki ziņo, ja mazais nevarēs ierasties skolā. Šoreiz tas nav noticis, tāpēc, pagaidījuši vairākas minūtes, dodamies tālāk. Aleksandrs atklāj, ka pārvadāt mazos skolas bērnus (Elejas vidusskolas Lielplatones filiālē mācās audzēkņi līdz 4. klasei) ir tīrais prieks. Ne viņi klaigā, ne grūstās, ne mēslo, par ko vairāk nākas karot ar vecāko klašu skolēniem. Mazie pasažieri, kas busiņā tiek uzņemti teju pie mājas sliekšņa, vienmēr ir laikus. Ceļi arī sniegiem bagātākajā ziemā – izšķūrēti.Vecāki kooperējasAgrajā rīta stundā skolēnu busiņā iekāpj arī vairāki vecāki. Ne tikai tāpēc, lai aizvestu uz skolu savus mazos bērnus, bet apmeklētu arī vecāku dienu. Tāda izglītības iestādē tiek rīkota regulāri.«Tas ir interesanti. Var redzēt, kā skolotājs apietas ar bērniem un kā skolēni uzvedas klasē,» ieceri atzinīgi vērtē sagatavošanas grupiņas audzēknes Samantas mamma Kristīne. Skolā plānots pavadīt visu dienu, tāpēc arī mājās viņa dosies ar skolēnu autobusu. Citādi nāktos iet kājām. Tas gan nav iespējams visiem vecākiem. Nogurst arī Kristīne. Tamdēļ mammas un tēti vienojušies, kurš kurā dienā pavadīs uz skolu ne tikai savus, bet arī kaimiņbērnus, kuri vēl nav sasnieguši likumā prasīto septiņu gadu vecumu, par risinājumu priecājas Samantas mamma.Apvienotā klase – pat ieguvumsTieši uz pirmsskolu Elejas vidusskolas mazā Lielplatones filiāle, kas iekārtojusies 19. gadsimta vidū celtajā un leģendām apvītajā muižā, likusi lielas cerības. Jaunāko grupiņu apmeklē 16 bērnu līdz piecu gadu vecumam, no kuriem jaunākajam ir tikai gads un divi mēneši. Savukārt skolai gatavojas 22 piecgadnieki un sešgadnieki. Tas nozīmē, ka arī nākamajā mācību gadā varētu organizēt atsevišķu 1. klasi.«Šogad mums nemaz nav 4. klases. 3. klasē mācās trīs bērni, 2. – seši, tāpēc tās ir apvienotas. 1. klasē ir desmit skolēnu,» situāciju raksturo filiāles vadītāja Inese Reinvalde, uzreiz piebilzdama, ka apvienotās klases nav nekas ārkārtējs vai skolēnam kaitīgs. Nelielā audzēkņu skaita dēļ tādas darbojušās arī līdz 2009. gadam, kad skolā bijušas deviņas klases. Tad gan finansiālā situācija ļāvusi būtiskākos mācību priekšmetus pasniegt atsevišķi. Patlaban abām klasēm visas stundas ir kopā. Atšķirība vien tā, ka katra sēž savā solu rindā un raksta uz savas tāfeles puses. «Otrklasnieki klausās, ko māca 3. klasei, un dažreiz pat saka viņiem priekšā,» ieguvumu min filiāles vadītāja un arī šīs apvienotās klases audzinātāja.Pastāvīgi strādā tikai divas skolotājasI.Reinvalde, kā arī sākumskolas skolotāja Evita Tiščenkova ir vienīgās pedagoģes, kas Lielplatones skoliņā sastopamas teju katru dienu. Pārējie, lai nodrošinātu slodzi, strādā arī citur. Piemēram, angļu valodas skolotāja lielplatoniece Inese Klausa pēc skolas reorganizācijas lej savā mašīnā degvielu un brauc uz Vilci, jo vietējā skoliņa viņai var piedāvāt tikai dažas stundas nedēļā. Vienu dienu ar Lielplatones skolēniem strādā vizuālās mākslas skolotāja no Vilces Inga Berga, mūziku divreiz nedēļā pasniedz Elita Kumpiņa no Šķibes, bet sportu – jaunais skolotājs un Sporta akadēmijas students Oskars Tanana no Elejas vidusskolas.«Citreiz kaimiņskolu skolotāji jautā, kāpēc mēs pašas nemācām, piemēram, to pašu vizuālo mākslu. Būtu vairāk stundu. Taču uzskatu, ka katram ir sava specialitāte. Bērniem interesantāk, ja pasniedz dažādi pedagogi,» pārliecināta Lielplatones filiāles vadītāja.Iesaistīti gan bērni, gan vecākiAbām sākumskolas skolotājām gan darba netrūkst. Jāvada ne tikai stundas, konsultācijas un pagarinātās grupas darbs, bet arī jārīko dažādi pasākumi.«Lielajās skolās ir atsevišķs cilvēks, kurš atbild par ārpusstundu darbu un, galu galā, saņem par to atalgojumu. Mums jādomā pašiem. Taču ir jau pierasts, un pasākumi notiek. Piemēram, Miķeļdienā ārā pie skolas bija tirdziņš, gājām rotaļās. Bērni skrēja skaistajā parkā meklēt dārgumus,» stāsta I.Reinvalde, svētku rīkošanā uzsvērdama ciešo sadarbību ar pagasta tautas namu. Skolas kolektīvi (vokālā ansambļa dziedātāji, kā arī 1. – 3. klašu dejotāji) ar savu klātbūtni kuplina arī pagasta organizētos pasākumus – Mārtiņdienas, Lieldienas, valsts svētkus.«Mazo skolu plusiņš ir tāds, ka piedalās visi bērni un ved sev līdzi vecākus. Viņi vairs nevar sūdzēties, ka pagastā nekas nenotiek, jo paši bijuši un redzējuši. Piemēram, valsts svētkus vispirms nosvinējām skolā, tad visi kāpām autobusā un devāmies uz tautas namu. Bija aizkustinoši redzēt, kā lielie un mazie kopā dzied himnu. Tas arī ir audzinoši,» norāda I.Reinvalde, kura vada arī skolas tautas deju kolektīvu.Dziedāšana un dejošana nav vienīgie interešu izglītības pulciņi skolā. Muižas ēkā vēl darbojas pagasta jaunsargi. Viņu vidū – vairāki Lielplatones filiāles jaunāko klašu audzēkņi, kuri tāpat dodas nakts pārgājienos, nakšņo mežā, piedalās lāpu gājienos, stāv sardzē un pilda citus jaunsargu uzdevumus. Tautas dejas dejo arī bērnudārznieki.Tikai ar tūrismu muižu nepiepildīt Domājot par Jelgavas novadā mazākās skoliņas nākotni, gan I.Reinvalde, gan pagasta pārvaldes vadītāja Līga Rozenbaha atzīst, ka tajā raugās pozitīvi. «Mums ir daudz piecus un sešus gadus veco bērnu. Lepojamies, ka nākamgad būs vajadzīga jauna 1. klases skolotāja. Tas nozīmē, ka skola aug! To likvidēt nekādā ziņā nevajadzētu. Tikai ar tūrismu, kā attīstība ir pašā sākumā, muižu nevar ne piepildīt, ne uzturēt. Turklāt tūrismam ir sezonāls raksturs,» spriež L.Rozenbaha, pauzdama gatavību atbalstīt skolu. Remonts un dažādi labiekārtošanas darbi muižā tiek veikti katru gadu. Daudz ieguldīts, lai izveidotu pirmsskolas grupas un iegādātos nepieciešamo inventāru, piemēram, trīsstāvu gultiņas. Šā izglītības posma materiālo bāzi paredzēts ievērojami papildināt, iekārtojot īpašu mācību telpu ar interaktīvo tāfeli, par Lielplatones skoliņas attīstību «balso» pagasta pārvaldes vadītāja.Sapņo atjaunot deviņas klasesAtbalstu skolas pastāvēšanai, neparedzot turpmāku reorganizāciju (pēdējā notika 2010. gadā, kad izglītības iestāde no pirmajām sešām klasēm pārgāja un četrām) paudusi arī Jelgavas novada pašvaldība. Taču gan Lielplatones filiāles skolotāji, gan daudzi vecāki lolo sapni par skolu, kurā atkal varētu iegūt pilnu pamatizglītību.«Ir ļoti labi, ka skoliņa ir tuvu mājām. Visu dienu esmu darbā – vismaz sirds mierīga, ka bērns pats atnāks mājās un no rīta nenokavēs autobusu. Ļoti gribu, lai būtu visas deviņas klases,» pauž 3. klases audzēknes Jūlijas mamma Staņislava.«Kad skolu reorganizēja, bērniem tomēr nebija viegli aiziet uz Eleju. Bija pieraduši savā vidē, bet tur – atkal sevi jāpierāda, turklāt ne vienmēr no tās labākās puses. Varētu mācīties tepat, kaut apvienotajās klasēs. Bērni no tā taču neko nezaudē,» spriež I.Reinvalde. Tomēr šis sapnis nevar īstenoties, ja skolēnu skaits ir nepietiekams, un Lielplatonei tā joprojām pietrūkst.
