Dzintra Zilberta darba un dzīves jubileju uz skatuves atzīmēs ar Džeroma Kiltija lugas «Mīļais melis» pirmizrādi sestdien pulksten 16.
Patiesībā «Mīļā meļa» pirmizrāde Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī bija jau 1996. gadā, uz Arvīda Matisona piecdesmitgadi. «Tā nu mums izveidojusies par tādu salona lugu, ko parādīt, kad nāk lieli svētki. Izrādi atjaunojām 2003. gadā, kad 70 gadu jubileja tika svinēta mūsu režisorei Lūcijai Ņefedovai. Pagājuši vēl gandrīz desmit gadu, un atjaunojam atkal, nu svētku reize pienākusi man. Skatuves jubileja labi pieskaņojas arī nozīmīgai dzīves gadskārtai,» stāsta Jelgavas teātra primadonna (labākajā šā vārda nozīmē) Dzintra Zilberta.- Luga tapusi no Beatrises Stellas Kempbelas un Bernarda Šova mīlestības vēstulēm, kā rakstīts anotācijā, pusgadsimta garumā. Cik noturīga ir jūsu mīlestība ja ne gluži uz Matisona kungu, tad uz Alunāna teātri?Arī man aprit tieši pusgadsimts, kopš esmu Alunāna teātrī. 1962. gada gada jūlijā bija izsludināta uzņemšana, toreiz vēl vecajā kultūras namā – aiz muzeja, kur tagad sporta zāle. Atceros, ka uzņemšanas komisijā bija režisors Jānis Lūsēns (pazīstamā komponista vectēvs – red.), Gustavs Kugrēns, Guntis Krūmiņš, direktors Ivars Stankevičs un liela plejāde Jelgavas aktieru – Veidols Odmanis, Egons Leopolds (daļai jelgavnieku savulaik pazīstami arī kā bēru izvadītāji – red.) un citi.Bija afiša, ka izsludināts konkurss, un mēs ar Arnoldu Granītu aizgājām. Konkurss, spriežot pēc visa, bija liels, bet mūs abus no tā bariņa uzņēma.- Pirms tam droši vien jau kāda pieredze bija, piemēram, skolā?Tas bija «Sestās klases dārgums», Gunārs Cīrulis un Anatols Imermanis. Es kā reiz arī mācījos 6. klasē Dobeles 1. vidusskolā. Īstenībā gan esmu jelgavniece, bet apstākļi sagadījās tā, ka tajā laikā mācījos Dobelē. Vēlāk gan visi pārnācām uz Jelgavu, gan es, gan brālis Uldis Roga, gan māsa Aija Roga.- Un visi atnācāt uz kultūras namu.Jā, tikai, kā smejos, katrs savā «mājas stūrī». Aija dejoja, vēlāk kļuva pazīstama kā deju pedagoģe, bet Uldis ir mākslinieks un kultūras nama zīmēšanas studiju vada joprojām.Alunāna teātrī mans pirmais režisors bija Guntis Krūmiņš un izrāde – «Slavenais 702». Tāda amerikāņu gangsteru luga. Iepriekšējā aktrise, kas atveidoja slavenā gangstera sekretāri (bet tā bija galvenā loma) saslima vai aizgāja dekrētā, un es jau tā paša gada augustā tiku pie spēlēšanas. Toreiz jau vēl nekādas studijas nebija. Tūlīt nāca arī nākamā loma, tad par režisori kļuva Irina Liepa, un pievērsāmies dzejas uzvedumiem, līdz pienāca Lūcijas Ņefedovas laiks.Bija interesanti, jo mūsu teātrī savus diplomdarbus taisīja arī citi tālaika Latvijas Valsts konservatorijas režijas specialitātes absolventi, Veras Baļunas studenti. Tā tapa arī Antigone Žana Anuija tāda paša nosaukuma traģēdijā, viena no manām mīļākajām lomām.Lūcijas Ņefedovas diplomdarbs bija Viktora Rozova «Kas mīl», kurā atveidoju Ņuru. Šī izrāde guva ļoti labus panākumus, jo vissavienības tautas daiļrades festivālā iestudējums izpelnījās zelta medaļu.- Un tomēr, vai kādreiz nav bijis žēl, ka nenokļuvāt uz profesionāla teātra skatuves?Uzreiz pēc vidusskolas pat mēģināju stāties Teātra fakultātē. Runājamos gabalus norunāju labi, jo par balss skaļumu nevarēju sūdzēties, bet, kad Milda Brehmane-Štengele spēlēja gammas un bija jādzied, mute bija ciet, jo skolā man nekādu solfedžo nemācīja. Nevaru teikt, ka toreizējā operdīva būtu bijusi īpaši barga pret mani, jo atļāva pat nākt otrreiz, kad citi jau bija beiguši, un ierosināja pat dziedāt kopā, bet tomēr nekas nesanāca. Vēlāk arī V.Baļuna rosināja nākt uz konservatoriju, bet tad es jau biju apprecējusies un iestājusies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.Galu galā, Alunāna teātrī esmu nospēlējusi vairāk nekā trīsdesmit ļoti labu lomu, un brīžiem pateicos Dievam, ka liktenis tā ievirzījies, jo nevienā profesionālā teātrī neviens man tik daudz un tik spožu lomu nebūtu devis. Un, protams, paldies arī režisorei Lūcijai Ņefedovai.Alunāna teātrim esmu palikusi uzticīga arī tad, kad ģimenes apstākļu dēļ pārcēlos dzīvot uz Rīgu. Veselus divdesmit gadus vakaros braukāju uz mēģinājumiem Jelgavā (starp citu, tāpat kā savulaik mans «Mīļā meļa» partneris Arvīds Matisons). Var jau domāt, kas nu tur sevišķs, bet bija gadījums, kad pēdējā reisā pie manis pienāca mašīnists un brīdināja: «Jūs vilcienā esat palikusi vienīgā pasažiere, nāciet labāk motorvagonā!» (Septiņdesmitajos gados Olainē bija tā saucamais brīvā režīma cietums.) Visādi ir gājis, bet tomēr – skaisti.- Pirms Beatrises Stellas Kempbelas svaigākie jūsu darbi Alunāna teātrī ir titullvarone Džona Patrika lugā «Dīvainā misis Sevidža» un Jetes māte Jāņa Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks». Visnotaļ dažādas lomas.Jā, un patlaban top Mārtiņa Zīverta «Minhauzena precības», ko gatavojam uz režisores Lūcijas Ņefedovas lielo jubileju februārī. Tur spēlēšu Irmi.Lomas tiešām ļoti dažādas, un, skaidrs, ka ne jau visas kļūst vienlīdz mīļas. Lai gan par misis Sevidžu un Jetes māti varu teikt, ka sirdij tuvas ir abas – gan Amerikas miljonāre, gan latviešu zemniece. Par Antigoni jau sacīju, un tikpat labi par savu varu saukt arī Mariannu Okolokolaku Paula Putniņa savulaik tik aktuālajās lugās. Alunāna teātrī esam spēlējuši kā «Ar būdu uz baznīcu», tā «Ar Dievu pie zemes».Vēl varu teikt, ka mīļas var būt ne tikai galvenās lomas, man ļoti tuva ir Emma Putniņa lugā «Aicinājums uz… pērienu», kas būtībā ir otrā plāna loma. Sevišķi tuvas ir romantiskās lomas – Annas Brigaderes «Ilga» un Liāna Elīnas Zālītes lugā «Intermeco», arī Anšlava Eglīša «Omartija kundze».Atmodas laiku sākumā uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja Andreja Pumpura «Lāčplēsis», ko uzvedām Lielvārdes pilsdrupās kopā ar «Skandiniekiem». Pumpura Laimdota, ko man uzticēja režisore Lūcija, jau ir citāda nekā Rainim «Ugunī un naktī», un toreiz mēs paši jutāmies kā lieli tautas varoņi.- Atgriežoties pie jubilejas izrādes – vai nepastāv zināms risks, jo vēl jau uz teātri nāk arī tie skatītāji, kam «Mīļais melis» nozīmē tikai un vienīgi Elzu Radziņu un Kārli Sebri?Mēs šo izrādi jau 1996. gadā taisījām stipri personiskāku, mana Beatrise Stella Kempbela bija vairāk sieviete, nevis karaliene – kā Elza Radziņa. Mūsu izrāde ir piezemētāka, bet, kā liecina līdzšinējo uzvedumu pieredze, skatītājiem gluži labi patika arī šis mūsu, gribētos teikt, parasta cilvēka dzīvei pietuvinātais variants.
