Afganistānā izbaudīts apkārtējo draudzīgums un rūpes par drošību.
Ieceri, kas briedusi četrus gadus, apmeklējot Vidusāziju, beidzot īstenojis Rīgas Centrāltirgus mārketinga vadītājs un partijas «Saskaņa» Jelgavas nodaļas vadītājs Ivars Jakovels, kurš kopā ar draudzeni Vitu devies ceļojumā pa Uzbekistānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Afganistānu. «Tiem, kas grib doties uz šīm valstīm, iesaku iepriekš nopietni izvērtēt gan kultūru, gan drošības situāciju,» saka Ivars.Draud ar rīkles pārgriešanu«Līdz pēdējam brīdim neticējām, ka ceļojums izdosies. Agrāk ar šīm valstīm iepazinos tikai literatūrā, pirms ceļojuma televīzijā skatījāmies ziņas, lai izvērtētu aktuālo situāciju. Afganistānā bijām Kundūzā, Mazāri Šarīfā un Balhā, ko mēdz dēvēt arī par visu pilsētu māti, jo tiek uzskatīts, ka tā ir vecākā pilsēta pasaulē, par ko zinātnieki gan vēl strīdas,» stāsta jelgavnieks. Viņš atzīst – Afganistāna ir ne tikai valsts ar citu kultūru, tā ir cita pasaule, kas ne mirkli nebeidz pārsteigt. «Mūsu piedzīvojumi sākās jau uz robežas – somā bija palicis suvenīrs no kaimiņvalsts – konjaks –, bet Afganistānā ir «sausais likums». Vietējās robežsardzes komandieris mums skaidroja, ka pudele jāatņem gan tāpēc, ka nedrīkst dzert, gan tādēļ, ka viņš baidoties par mūsu drošību – vietējie varot atņemt un pārgriezt rīkli. Komandieris bija ļoti draudzīgs – norīkoja divus karavīrus, kas paņēma mūsu somas, un arī muitnieku, kas sameklēja taksi. Atpakaļceļā aicināja paviesoties viņa mājā, solīja iepazīstināt arī ar sievu, kas Austrumu kultūrās nav pieņemts. Arī rokas paspieda gan man, gan draudzenei, kas ir rietumniecisko tradīciju izpausme.»Robežsargs nedaudz runājis arī krieviski, savukārt muitnieks perfekti pārvaldīja angļu valodu. Jelgavnieks novērojis, ka jaunieši līdz 25 gadiem Afganistānā runā angliski, cilvēki pēc 40 – krieviski, savukārt tie, kas ir pa vidu, svešvalodas nepārzina, jo dzīvojuši daudzu pilsoņu karu haosā. «Visi bija ļoti draudzīgi, lūdza fotografēt un paši mūs bildēja ar mobilajiem telefoniem, uzdeva steigā izdomātus jautājumus,» smej ceļotājs.Policisti – ar koka sitamajiemAfganistānā daudzviet ir bezceļi, bet vietās, kur šosejas izbūvētas, tās ir ideālā stāvoklī. «Arī par drošību padomāts. Ik pēc desmit kilometriem ir tādi kā cietoksnīši, kuros sēž pat līdz 20 vīriem, kas var jebkurā mirklī reaģēt. Tāpat ir policijas kontrolposteņi, kur pārbauda pases un transporta tehnisko stāvokli. Arī speciālu uzdevumu vienību karavīri apkārt braukā,» ceļojuma iespaidos dalās Ivars, kuru pārsteigusi vietējā «pašvaldības policija» – vīri bez atšķirīgām zīmēm un paštaisītiem, biežāk koka, ieročiem – sitamajiem. Līdzīga ir arī transporta policija – uz ceļa aptur automašīnas, pieprasa samaksu par noteikumu pārkāpšanu – auto esot pārkrauts: «Katrā mašīnā ved līdz desmit pasažieru, protams, nākamais transporta policijas pārstāvis saka to pašu, un vadītājs atkal maksā. Arī sabiedriskais transports ir nosacīts – vīrs, kuram ir autobuss, uzņem pasažierus, bet par cenu var kaulēties – atkarībā no tā, kur gribi sēdēt un novietot bagāžu.»Mājokļi ir daudz trūcīgāki nekā Latvijā, tajos ir mazāk mēbeļu, bet galvenā lieta – paklājs, kas kalpo gan kā galds, gan krēsls. Taču redzētas arī lepnas mājas – ienākumu atšķirība Afganistānā jūtama ļoti stipri.
