Atzīmējot tik nozīmīgu notikumu kā 60 gadus, kopš Jelgavas muzejs radis mājvietu vēsturiskajā «Academia Petrina» ēkā, pirmajā stāvā tiks atvērta jaunās ekspozīcijas «Jelgava 19. un 20. gadsimtā» pirmā kārta, kas veltīta neatkarīgās Latvijas sākuma posmam – no 1918. līdz 1940. gadam. Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase izvairās lietot, viņasprāt, ne pārāk veiksmīgo apzīmējumu «starpkaru periods», jo tā jau var dēvēt gandrīz jebkuru pagātnes posmu. «Blakus zālē būs viss par kariem, sākot ar 19., beidzot ar 20. gadsimtu, un nākamajā zālē – padomju periods no 1940. gada. Līdz ar to muzeja otrais stāvs pamazām no vēsturiskās ekspozīcijas tiks atbrīvots,» G.Grase atklāj nākotnes vīzijas.Ietilpīgā un daudzpusīgā vēstureEkspozīcijas autori ir Vēstures un izglītības darba nodaļas līdzstrādnieki, reizē tas ir arī pirmais nopietnais vēstures maģistra Kristapa Kaktiņa (šajā nodaļā strādā kopš janvāra) Jelgavas muzejā veiktais uzdevums.«Ekspozīcijas sākums veltīts brīvības cīņām un īpaši 3. Jelgavas kājnieku pulkam,» stāsta K.Kaktiņš. «Esam atspoguļojuši arī tādu varbūt mazāk pētītu posmu kā proletariāta diktatūra, ko līdz šim vairāk mēdzam asociēt ar notikumiem Padomju Krievijā. Izrādās, tas ir zīmīgs laiks arī Jelgavas vēsturē, kaut ilga tikai nedaudz vairāk par sešdesmit dienām. Šim posmam raksturīgs sarkanais terors, kas galvenokārt bija vērsts pret vietējiem baltvāciešiem, mācītājiem un citiem padomju varas reāliem vai iedomātiem pretiniekiem. Pilsētā tajā laikā izveidotas pat koncentrācijas nometnes.» Tomēr Kristaps negrib uzsvērt tikai negatīvo, jo «bija jau arī pozitīvas lietas, piemēram, tika mēģināts aktivizēt kultūras dzīvi, kaut vai agrāko Bruņniecības namu Driksas krastmalā padarot pieejamu plašākiem sabiedrības slāņiem.Ne mazāka loma atvēlēta arī pavisam pretējai parādībai – bermontiādei. «Būtībā Jelgavu varēja uzskatīt par Bermonta galvaspilsētu, šajā pilsētā atradās arī viņa armijas štābs.» turpina K.Kaktiņš.«Eksponātiem atvēlētā muzeja telpa nav pārāk liela, savukārt atspoguļojamais laika periods ļoti ietilpīgs, tāpēc centāmies tik dažādās jomas sabalansēt, neaizmirstot sporta dzīvi, apvienības «Zaļā vārna» māksliniekus, sava vieta arī 1937. gada Zemgales izstādei un Pļaujas svētkiem, varēs gūt ieskatu arī tā laika modē.»Ideoloģiskās audzināšanas daļa«Kad 1944. gadā pilsētā tika atjaunota civilā pārvalde, kas faktiski bija padomju okupācija, nevienam tomēr nebija šaubu, ka pilsētā jābūt muzejam,» pēc ieskata topošajā ekspozīcijā par muzeja tradīcijas turpinājumu Jelgavā pēc Otrā pasaules kara un atzīmējamo sešdesmitgadi sarunā ar «Ziņām» pavēstīja Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase.«Kad 1944. gada 15. oktobrī pilsētā atļāva atgriezties civiliedzīvotājiem, kādreizējā Zemgales muzeja padomes aktīviste, skolotāja un vēsturniece Marija Akermane kopā ar skolēniem pārstaigāja drupas un vāca kopā eksponātus. Tā kā telpu muzejam nebija, sākotnēji savāktos materiālus varēja apskatīt viņas privātmājā Rīgas ielā 16.»- Tad ar šo laiku Jelgavas muzejs atjauno savu darbību?Pēc būtības Jelgavā muzejs kā pašvaldības institūcija līdz tam vēl nekad nebija pastāvējis. Gan Zemgales Mākslas muzejs, ko savulaik dibināja Jelgavas Latviešu biedrība, gan Kurzemes Provinces muzejs, kas vēsturiski bija vāciešu dibināts, bija privātas organizācijas.Jelgavas Izpildu komitejas 1944. gada lēmumos tomēr tiek rakstīts, ka muzejs atjaunojis savu darbību, un par direktori tiek iecelta Marija Akermane.- Muzejs tā direktores mājā laikam taču nevarēja būt ilglaicīga parādība?Attiecībā uz telpām 1946. gada janvārī, apstiprinot kapitālās celtniecības titulsarakstu, tiek nolemts, ka «Academia Petrina» ēka Akadēmijas ielā 18 tiks atjaunota muzeja un bibliotēkas vajadzībām. Interesanti, ka nav neviena ierosinājuma par to, ka šajās telpās varētu atjaunot skolu, lai gan pirms tam taču tur vienmēr atradusies mācību iestāde. Skolai piederēja arī ēka Raiņa ielā 6, kur iekārtoja pagaidu kultūras namu (šis «pagaidu» kultūras nams ēkā aiz tagadējā muzeja gan veiksmīgi nokalpoja līdz pat 1961. gadam).- «Academia Petrina» ēka kara laikā bija stipri cietusi.Tāpēc jau arī tās atjaunošana, kā ne viena vien pēckara celtne, tika pasludināta par visas tautas būvi. 1947. gada 27. maijā par tādu izsludināts arī muzejs. Kā vēsta tā laika dokumenti, «Jelgavas darbaļaudis izteikuši vēlēšanos par sabiedriskajiem darbiem viņiem pienākošās naudas summas ziedot muzeja 1. posma (pagalma korpuss) izbūvei, Valsts bankas Jelgavas nodaļā speciāli šim mērķim tiek atvērts konts. Lēmums – ēkas pirmo stāvu ar zāli nodot ekspluatācijā līdz Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas 30. gadadienai», respektīvi līdz 1947. gada 1. novembrim.Muzeja ēkas pieņemšanas un nodošanas aktu paraksta tikai 1951. gada 30. decembrī. Turklāt nodošanā ierakstīti 66 defekti, piemēram, «pieņemšanas komisijai tika uzrādīta uzzīmēta mozaīkas grīda, uz mitra betona uzklāts linolejs. neveras durvis, tek apkures katls, uz sienām pelējums, grāmatas no mitruma uzpūtušās, ēka netiek apkurināta, nevar atvērt logus, ārsienu krāsojums brūk nost».Tāpēc muzeja sešdesmitgadi svinam tikai tagad, jo apmeklētājiem šajās telpās tas atvērts vien 1952. gada nogalē.- Galvenais jau tomēr nav ēka, bet saturs.Izpildu komiteja nebija apmierināta arī ar to, ka muzejs nepietiekami atspoguļo sociālisma celtniecības sasniegumus. Tiek aizrādīts, ka «muzejs nav attaisnojis uz sevi liktās cerības. Kaut gan muzejā ir iekārtota daļēji sociālistiskās celtniecības nodaļa un vairākas izstādes, tad ar to arī viss novadpētniecības muzeja darbs ir aprobežojies. Lai gan mūsu literatūrā plaši pieejami fakti par Latvijas saimniecības, tai skaitā arī Jelgavas pilsētas rūpniecības, panīkumu buržuāziskajā Latvijā, bet muzejā materiālus par to neredzam. Lielas cerības uz jauno muzeja direktori Skaidrīti Siliņu.» (M.Akermane 1948. gadā gāja bojā autokatastrofā, vēlāk direktora postenī bijuši Anna Kleķere, Arnolds Briģis, bet S.Siliņa Jelgavas muzeju vadīja 29 gadus.)- Kā tagad ar dzīves īstenības atspoguļošanu?Mēs jau te smejamies, ka pagājuši veseli sešdesmit gadi, līdz atveram zāli, kur parādām Jelgavas pilsētas dzīvi buržuāziskajā Latvijā. Gluži kā padomju laiku izpildu komitejas lēmumus pildot. Vai tas bija panīkums, nāciet un skatieties paši.
