Pašu audzētas cūkas gaļa šķiet ekoloģiski tīrāka, tādēļ vēl aizvien lauku mājās aug pa kādam ruksim.
Mārtiņi un Ziemassvētki tradicionāli laukos ir cūku bēru laiks, kad tiek kautas apmēram pusgadu audzētās cūkas. Sākoties ziemas salam, sarežģījas rukšu barības, piemēram, biešu un citu sakņu, uzglabāšana. Turklāt svētkos latviešu tradīcijas prasa, lai galdā būtu cūkas šņukurs. Ja kāvējs nevar trāpīt, tad dzīvniekam mokas Nereti cūku bērēs parasti no kaimiņiem talkā tiek saukts kāvējs, kam ir attiecīgi instrumenti un prasmes. Dzīvnieku labturības noteikumi prasa, lai kaušanas brīdī tas nejustu sāpes, tādēļ lielākus lopus pirms kaušanas apdullina, lai tie būtu bezsamaņā. Mājās kautās cūkas parasti saņem sitienu pa pieri ar koka vāli. Kad apdullinātais dzīvnieks mierīgi guļ, kāvējam ir krietni vieglāk ar nazi nāvējoši tai trāpīt sirdī. Veterinārārsts Aivars Alksnis stāsta, ka viņam vienās otrās mājās gadījies redzēt, ka kāvēji pirms darba tā piedzērušies, ka ar vāli nevar trāpīt precīzi un sitiens aiziet cūkai gar ausi. «Lopiņš uztraukts sāk skraidīt, un tad vairs to nevar apdullināt ne traks,» viņš novērojis.Musulmaņi neiztiek bez lūgšanasSaistībā ar gaļas eksportētāju rosināto diskusiju (pat Saeimas līmenī) par lopu kaušanas metodi bez iepriekšējas apdullināšanas A.Alksnis ir pētījis internetā, kā to dara musulmaņi austrumu valstīs. Viņi lopus (tikai ne cūkas, kuru gaļu šīs reliģiskās konfesijas pārstāvjiem aizliegts ēst un dažās valstīs pat ievest) pirms nobeigšanas iedzen kaušanas stellēs. Tur tiem ar mehānisma palīdzību mierīgi paceļ galvu. Nāvīgais sitiens tiek izdarīts, ar ļoti asu nazi pārgriežot kakla artērijas. Pirms tam obligāti tiek skaitīta lūgšana. «Daudziem liekas nežēlīgi. Taču, manuprāt, asais nazis līdzīgi kā žiletes grieziens pirkstā dzīvniekam sāpes nenodara. Tas momentā sabrūk beigts. Turklāt gaļa iznāk tīrāka no asinīm, kvalitatīvāka,» spriež A.Alksnis. Latvieši asus nažus un cirvjus izmanto mazo dzīvnieku – vistu, dažkārt arī teļu, – kaušanai. Truši gan parasti tiek apdullināti, paceļot tos aiz ausīm un uzsitot ar pagali. Darbs nav diez ko patīkams. Ja kādam rokas trīc, veci ļaudis leišmalē smejoties, ka tas jau droši vien būs cāļus kāvis.Dāņi izmanto tvana gāziDeviņdesmitajos gados A.Alksnim bijusi iespēja trīs mēnešus iepazīties ar zemnieku dzīvi Dānijā, kur mājsaimniecības ar vienu divām cūkām kā Latvijā nemēdz būt. Dāņi cūkas veduši uz kautuvi, bet pirms kaušanas apdullinājuši ar tvana gāzi. Palielajā kautuves priekštelpā savesti vairāki simti, varbūt pat tūkstotis cūku. Tās bija norobežotas ar sētiņu, kas lēni kustējās pa sliedītēm ar ātrumu apmēram sprīdis sekundē. Cūkas mierīgi staigājušas pa aploku, kas pamazām samazinājās un dzīvniekus tuvināja tādai kā piltuvei. Tajā iebāžot šņukuru, cūkas ieelpoja tvana apdullinošo gāzi, nokrita un nokļuva uz darbgalda, kur tās apstrādāja kāvēji.Vīri baltos halātos un baltos zābakosVolferca naži ir ar iedobi asmenī, pa kuru asinis ietek šļūtenē un tālāk no katra dzīvnieka tiek novadītas kannā. No asinīm tiek ražoti dažādi bioprodukti. Laukos mājražošanā parasti gatavo asins jeb tā sauktās putraimu desas. A.Alksnis nezina, ka kaut kur Latvijā dzīvniekus apdullinātu ar gāzi. Viņš atceras, ka astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā laukos gadījies lielāku dzīvnieku kaušanā izmantot kara ieročus. Tolaik mājup taisījās Krievijas armija – pa kluso no jaunajiem padomju «biznesmeņiem ar uzplečiem», prastāk sakot, zagļiem, varēja nopirkt ieročus un patronas, kuru krājumos trūka precīzas uzskaites. Sākumā tos īsti neuzskaitīja arī Latvijas Zemessardzē. «Reiz mēs nolēmām ar Kalašņikova triecienšauteni nokaut ap trīssimt kilogramu smagu sivēnmāti. Aizgaldā betonēta grīda, ienāca kāvējs. Tiklīdz pieliku šautenes stobru cūkai pie auss, tā pēkšņi parāva galvu, un lode, skarot žokli, rikošetā atsitās pret betonu un ielidoja sienā. Kāvējs, it kā no tās vairoties, palēcās. Taču, ja lode būtu nākusi virsū, tas būtu sen par vēlu.» No šā gadījuma A.Alksnim esot mācība, ka nekādos apstākļos kūtī vai citās telpās dzīvnieku šaut nedrīkst. Vāle noderēja arī skatuvei Valgundnieks pensionārs Imants Āboms cūkas kauj, kopš pārnāca no obligātā dienesta padomju armijā – nu jau gadus trīsdesmit piecus. Sākumā gājis par palīgu draugam, kas diemžēl daudz dzēris (diezgan bieži cūku bērēs arī mūsdienās neiztiek bez alkohola), un galu galā darbu vajadzēja uzņemties pašam. Agrāk kāvējam darba bijis vairāk. Cūkas un govis turējuši katrās lauku mājās, pilnas kūtiņas bijušas arī pie daudzdzīvokļu mājām. Tagad Imantam gadā sanākot aiziet labi ja uz piecām cūku bērēm. Uz vēršu cīņām gatavu un mazliet iešņabojušu cūku kāvēju Imants atveidojis Valgundes amatierteātra iestudētajā Noras Vētras-Muižnieces joku lugā «Ruksītis». Izrādēs viņš par skatuves rekvizītu izmantoja savu koka vāli, ko pa īstam lieto cūku kaušanā. Interesē zemnieka gudrība Zemnieka gudrības I.Āboms pamazām nodod kaimiņam Klāvam Sokolovam. Puisim ir trīspadsmit gadu, viņš mācās Kalnciema vidusskolā. Pirms pāris gadiem Klāvs nolēmis kļūt par zemnieku. «Viņš man staigā pakaļ, skatās, kā es strādāju, palīdz, grib braukt ar traktoru. Vasaras sakumā nolēmām, ka Klāvs pats varētu izaudzēt cūku. Tas viņam piecos mēnešos ir izdevies,» stāsta Imants. Mājās Klāvam ir truši un kaza. Cūkai vieta atradās kaimiņu aizgaldā. Kaimiņiene Ilze Kokmane atzinīgi vērtē Klāva pūles un piebilst, ka viņa audzētās cūkas gaļa būs ekoloģiski tīra. «Citi, lai mazāk darba, cūkas baro ar «kombikormu». Taču Klāvs savējai deva kartupeļus, ābolus, pļāva zāli. Tāda gaļa būs vērtīgāka,» stāsta Ilze.Vai pirms Ziemassvētkiem, kad Imants nāks pie kūts ar lielo vāli, nebūs žēl no rukša šķirties? Klāvs atbild, ka tas jau laukos nav nekas neparasts. Ja gribi būt zemnieks, tad ar to ir jāsamierinās. Kāvējam jāstrādā pēc iespējas ātrāk Mājas apstākļos kautu cūku gaļu dzīvnieka īpašnieks drīkst lietot tikai savam patēriņam Lai pasargātu sevi no dažādām slimībām, tai skaitā trihinelozes, jāievēro higiēnas prasības Visas darbības jāveic pēc iespējas ātrāk tīrām rokām un tīriem instrumentiem, nepieļaujot piesārņošanos Gaļa pēc dzīvnieka nokaušanas jāatdzesē un jāuzglabā no 0 līdz +7 grādu temperatūrā Nedrīkst pārtikā lietot gaļu, kurai ir acīmredzamas izmaiņas (neraksturīga krāsa vai smarža, jaunveidojumi, pūšļi uz iekšējiem orgāniem u.c.) Neskaidrību vai aizdomu gadījumos par gaļas lietošanas derīgumu var vērsties pie veterinārārstaAvots: Pārtikas un veterinārais dienests
