Stāsts par mazām kafijas tasītēm, šikām iepirkšanās ielām un ekstrēmu braukšanas kultūru, ko izdevās izbaudīt trīs dienu ekskursijā Milānā un Bergāmo pilsētiņā Itālijas ziemeļos.
Jau kāda laiku sekoju līdzi cenām lēto lidojumu sadaļās, lai gada izskaņā uz pāris dienām aizskrietu prom no Latvijas. Kā jau studentam, eksotiskam un garam ceļojumam līdzekļu nepietiek, taču, lai gūtu nelielu ieskatu kādas valsts arhitektūrā, kultūrā un īpatnībās, nebūt nevajag pavadīt tur ilgu laiku, – man pietika ar trīs dienu ekskursiju Itālijas ziemeļos.Bez kartēm un apskates maršrutaAtliek vien paņemt visu nepieciešamo, izprintēt lidmašīnas biļetes, uzlādēt fotoaparāta bateriju un doties ceļojumā. Lai ceļš izvērstos interesantāks, lidoju kopā ar draugu. Sagatavošanās darbi pirms lidojuma aprobežojas vien ar dažu populārāko vietu apskati un forumu izlasīšanu par sabiedriskā transporta satiksmi Itālijā, lai zinātu, ko iesākt pēc nolaišanās uz zemes. Konkrētāka mērķa mums nav, zinu tikai to, ka vēlos apskatīt Milānas Domu, kas esot katra tūrista pienākums, nogaršot kafiju un itāļu picu un pavizināties ar divstāvu vilcienu. Šoreiz pat neizprintējam pilsētu kartes, jo informācijas centros visu nepieciešamo taču iegūsim. Trīs stundu ilgais lidojums paver pasakainus skatus uz pūkainajiem mākoņiem un sniegotajiem Alpiem. Nolaižamies lidostā, kas atrodas sešus kilometrus no Bergāmo un aptuveni 60 kilometru attālumā no Milānas. Lai gan stāvvieta ir pārpildīta ar autobusiem, kas dodas Milānas virzienā, mēs tomēr izvēlamies ceļu uz Bergāmo, lai vēlāk pārsēstos vilcienā uz kāroto galamērķi. Autobuss pietur pie pašām dzelzceļa stacijas durvīm, atliek vien nopirkt biļeti un doties mīkstāko sēžamvietu meklējumos. Līdz vilciena atiešanai atlikušas četras minūtes, divas no tām stāvam rindā, nopērkam biļeti un skrienam uz pareizo peronu. Tikko ielecam vilcienā, tas sāk kustēties modes galvaspilsētas virzienā. Arī tur, tāpat kā ierasts Latvijā, sliedes ved caur rūpniecības rajoniem un industriālajām zonām.Arhitektūra pievilcīga, bet ielas netīrasNonākuši Milānā, braucam uz hoteli, lai noliktu somas, bet vēlāk apskatītu pilsētu. Noskaidrojam pareizo virzienu un dodamies ceļā, pa laikam salīdzinot ielu nosaukumus, kas, uz greznām plāksnēm piestiprināti pie ēku sienām, papildināti ar telefona navigācijas programmas informāciju. Pirmais, kas man kā topošajam ainavu arhitektūras speciālistam iekrīt acīs, ir bagātīgie ielu apstādījumi, kas vēl visā krāšņumā zaļo, daudz rododendru un jumta dārzu. Jocīgi, ka nereti dzīvojamo ēku logi ir ciet, no ārpuses tos noslēdz žalūzijas un nelaiž istabās dienas gaismu. Ielas diezgan netīras, daudzviet mētājas atkritumi. Auto joņo kā traki, Jelgavas picas gardākasArhitektūra gan brīžam atstāj bez elpas – grandiozi nami, arī centrālā dzelzceļa stacijas ēka ir milzīga un grezna, daudzviet segums no marmora. Visu ceļojuma laiku nevaram vien nobrīnīties par itāļu braukšanas kultūru – auto novieto, kur vien kāds brīvāks pleķītis, nav svarīgi, ielas vidū vai pilnībā uz gājēju ietves. Daudzas ieliņas ir pavisam šauras, līdz ar to arī brauktuve neliela, bet tik un tā visi joņo, nemaz nezinot, kas gaida aiz nākamā līkuma. Gaisa temperatūra ir aptuveni desmit grādu augstāka nekā Latvijā, taču tas tik un tā neļauj vilkt nost mēteļus. Pie pirmās izdevības picērijā nogaršojam picu – grēks nenotiesāt to Milānā, ja Itālija ir šā ēdiena dzimtene. Jāatzīst, ka Jelgavas kafejnīcās ēsta garšīgāka. Smiekli mūs pārņem, kad nogaršojam itāļu kafiju – standarta tasīte ir aptuveni tik liela, cik var iemalkot vienā reizē. Runā, ka esot ļoti stipra, taču, izdzerot to, nemaz tā neliekas. Milānā pārvietojamies ar metro. Izpētījuši muzeju karti, nolemjam apskatīt astronomijas muzeju. Liels pārsteigums, kad izrādās – muzejs slēgts, jo pirmdienās tas nestrādā.Ziemassvētku sajūta jau novembrīNākamajā dienā dodamies aplūkot Milānas Domu, kas veidots gotiskā stilā. Diena ir drūma un lietaina, Doma tuvumā pavisam maz cilvēku, bet iekšpusē gan tūristu mudžeklis. Neticami, ka katedrāle celta cilvēku rokām, turklāt pirms vairākiem gadu simtiem. Iekšpusē patīkamu noskaņu un gaismas spēles veido vitrāžas, kas rotā logu ailas. Izstaigājam modes ieliņas, kur acis nevar atraut no zīmolu precēm. Vairāk gan vilina cenu apskate. Visinteresantākā prece – ārējais datu nesējs jeb zibatmiņa, kas maksā 110 eiro. Nav pat norādīta tās ietilpība, galvenais, ka tas ir «Dolce & Gabbana» ražojums. Pavisam netālu no centra atrodas apģērbu veikalu tīkli, kas sastopami arī Latvijā, un tur cenas ir līdzvērtīgas mūsējām. Lai nokļūtu mājup, atkal ceļš ved uz Bergāmo, tāpēc ierēķinām laiku nelielai pastaigai pa pilsētu. Bergāmo pilnībā tērpusies svētku rotā, ielas jau novembra beigās izgaismotas, tirdziņos rūķi pārdod Ziemassvētku dāvanas, sveces, karstvīnu un piparkūkas. Arī mēs nespējam atturēties un nogaršojam desiņas, ko izdodas nopirkt pat izdevīgāk nekā Latvijā. Tad dodamies uz kalnu, kura virsotnē iespējams nokļūt ar funikulieri. Iegādājoties biļeti par latu, viena persona to var izmantot 75 minūtes. Tas esot pietiekami, lai uzbrauktu ar funikulieri, apskatītu apkaimi, ar citu funikulieri uzbrauktu līdz virsotnei, izbaudītu gleznainos skatus un dotos lejā. Mūsu plāns gan nesakrīt ar realitāti, jo ar vienu biļeti neizdodas nokļūt lejā, turklāt arī skati nav tik pasakaini, kā liekas sākumā, jo pilsētu pārklāj miglas mākoņi, kuriem cauri neko nevar redzēt. Pēc tam pāris stundu lidostā, trīs gaisā, un esam atpakaļ Latvijā.
