«Ņem pindzeli un krāso pats!» – zīmīte ar tādu tekstu izlasāma Tautas gleznošanas studijas telpās pie sienas.
«Ņem pindzeli un krāso pats!» – zīmīte ar tādu tekstu izlasāma Tautas gleznošanas studijas telpās pie sienas. Tam ir būtiska nozīme, jo uz turieni nāk cilvēki, kuru dziļākā vēlēšanās ir gleznot, lai gan viņu pamatnodarbošanās bieži vien no mākslas ir tālu. Neviens otra vietā neglezno, tāpēc, ja vēlies – ņem pindzeli un krāso pats!
Tautas gleznošanas studijā pašlaik darbojas apmēram piecdesmit cilvēku, kas prieku rod gleznošanā.
Studijas dalībnieki – visdažādāko profesiju pārstāvji
Nu jau sešpadsmito gadu Tautas gleznošanas studiju vada mākslinieks Ivars Klaperis. Pirms tam viņa darbs bija saistīts ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju. Studijas dalībnieki ir visdažādāko profesiju pārstāvji, atšķirīgi izglītībā, interesēs, apdāvinātībā. Tas sarežģī mācību un praktisko darbu, prasot individuālu pieeju katram. Arī tehnikas, kādās tiek strādāts, ir daudzveidīgas – pastelis, akvarelis, eļļa u.c. Daudziem Tautas gleznošanas studijas dalībniekiem bijušas arī personālizstādes, to vidū ir Valija Pietuha, Miervaldis Derkusovs, Jurijs Tazovs, Indra Grasberga, Jānis Čuda, Silvija Pētersone, Marianna Strautniece, Nadīna Osis, Milda Pakšiņa, Ēriks Provainis.
Studija jaunus dalībniekus uzņem katru gadu. Tiem, kas vēlas tajā darboties, ir jābūt priekšzināšanām un nopietnai vēlmei strādāt un censties iegūt jaunas zināšanas.
Ivars Klaperis par studijas dalībniekiem un darbu tajā stāsta labprāt.
– Par katru no tiem, kas nāk gleznot uz studiju, var pateikt kaut ko labu. It īpaši sākumā darbi ir jāpaslavē, jāpasaka cilvēkam kaut kas patīkams, lai viņu iedrošinātu. Nedrīkst uzreiz noraidīt, tas var apturēt jebkādu vēlmi darboties tālāk.
Uz studiju mēdz atnākt arī cilvēki, kas jau ir pensijā un vienmēr jutuši aicinājumu gleznot, bet tam nav atlicis laika. Nu pēc aktīvo darba gaitu beigšanas to var darīt. Nav tā, ka tad vairs neko nevar iemācīties, protams, izjūtai ir jābūt, bet ar darbu daudz ko var panākt.
Ideāli būtu, ja ar gleznošanu mākslinieks varētu iztikt, lai nodotos tikai radošajam darbam, bet mūsdienās tas gandrīz ir neiespējami.
Lai cik grūti klātos kultūras namam, šādai studijai ir jāpastāv, lai tie, kam ir aicinājums gleznot, varētu to darīt. Par darbošanos studijā nav jāmaksā, tāpēc daudziem ir iespēja radoši izpausties. Pašlaik studiju apmeklē apmēram piecdesmit dažāda vecuma un izglītības dalībnieku. Visvairāk laikam nāk vidējās paaudzes pārstāvji, bet ir arī vecāka gadagājuma cilvēki (arī tādi, kas jau sen šeit darbojas) un jaunieši, pārsvarā tie, kas beiguši Mākslas skolu un negrib iegūtās iemaņas zaudēt.
Daudzi jaunie ir talantīgi un jau daudz paveikuši, piemēram, Ieva Lase-Puidīte, Baiba Kalnbērza, Edijs Paeglītis, Agris Burgmanis, Anita Mieze. Taču gleznošanas studijai nav jāpilda skolas funkcijas, mans uzdevums nav par katru cenu kādam iemācīt gleznot. Toties gandarījums ir milzīgs, ja redzi, ka cilvēkam veicas un izdodas paveikt arvien vairāk un vairāk, ka viņš top drošāks un atbrīvotāks. Tautas gleznošanas studijas dalībnieki ir kā viena ģimene, jo visu starpā valda mīļas un draudzīgas attiecības. Arī šogad dosimies plenērā uz trijām nedēļām, šoreiz tas būs Jaunjelgavā.
No pašdarbības pulciņa līdz Tautas gleznošanas studijai
Par Tautas gleznošanas studijas pirmsākumiem varētu uzskatīt 1956. gadu, kad ap 15 – 20 Jelgavas pašdarbības gleznošanas pulciņa dalībnieku pulcējās Jelgavas muzeja telpās. Viņu darbu vadīja muzejā strādājošie mākslinieki Hugo Jakobi un Pāvils Lūciņš.
Septiņdesmito gadu sākumā gleznošanas studija sāka darboties Jelgavas kultūras namā un to vadīja gleznotāja Silvija Meškone, bet kopš 1976. gada novembra – Visvaldis Garokalns. Tolaik bija apmēram 27 dalībnieki, kas, strādājot telpās un braucot plenēros, radoši papildināja savas zināšanas. Bija izveidojusies tradīcija divas reizes gadā – pavasaros un rudeņos – rīkot atskaites izstādes, no kurām komplektētas arī ceļojošās.
Organizētas grupu izstādes – divi trīs autori veidoja paveiktā skates kultūras namā vai savās darbavietās. Studijas dalībnieki piedalījušies dažādos pašdarbības festivālos, kā arī ārzemju izstādēs.
Centīgi un radoši strādājot, neizpalika gaidītie panākumi – 1982. gada 15. oktobrī V.Garokalna kolektīvs ieguva Tautas gleznošanas studijas nosaukumu.
1983. gada septembrī studijas vadību pārņēma gleznotājs Ivars Klaperis. Tika turpinātas sistemātiskas nodarbības, gadskārtējās dalībnieku izstādes. Uzkrātā mākslinieciskā pieredze devusi iespēju rīkot personālās izstādes. Jelgavniekiem izveidojusies sadarbība ar studiju «Umbra». Kopā ar to ne reizi vien braukts plenēros uz dažādām Latvijas vietām.
