No 5. līdz 17. jūnijam notika Romas pāvesta Jāņa Pāvila II 7. svētceļojums uz Dzimteni Poliju, un tā moto bija «Dievs ir mīlestība».
No 5. līdz 17. jūnijam notika Romas pāvesta Jāņa Pāvila II 7. svētceļojums uz Dzimteni Poliju, un tā moto bija «Dievs ir mīlestība». Arī septiņu cilvēku grupa no Latvijas (viņu vidū trīs jelgavnieki) piedzīvoja prieku tikties ar Svēto Tēvu un savu senču zemi.
Jau šķērsojot Polijas robežu, izjutām neparastu svētku noskaņu. Viss sakopts; baznīcas, mājas, ielas izdekorētas ar valsts un pāvesta karogiem, Dievmātes un Svētā Tēva attēliem, krāsainām lentēm, ziediem. Bet ne mazāk cilvēki bija sagatavojuši savas sirdis. Par to pārliecinājāmies, tiekoties ar pirmo mūsu aizbildni Eugeniuša kunga ģimeni, klostermāsām Belostokā un vēl ar daudziem mūsu svētceļojuma sešās dienās.
Elkā, kura atrodas Polijas «zaļo plaušu» viducī, bijām trīs stundas pirms pāvesta atlidošanas. Nevienu vairs neizbrīna lielās svētceļnieku grupas no Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas un citām vietām. «Baltais dienests» (valsts skautu īpašā savienība, kura pavada pāvesta vizīti Dzimtenē) jau sniedza medicīnisko palīdzību, informāciju, palīdzēja invalīdiem. Kad parādījās baltais helikopters, visapkārt skanēja gaviles, saucieni «Vivat!», «Lai dzīvo pāvests!», «Simtu gadu!». Gaisā virmoja krāsaini lakatiņi un karodziņi. Pāvests pateicās visiem, sveica kā ieradušos, tā tos, kuri nevarēja būt klāt. Īpašus vārdus viņš teica atbraukušajam Lietuvas Republikas prezidentam Valdam Adamkum. Jānis Pāvils II, stāvot uz viesmīlīgās zemes, aizstāvēja tās visvājākos, vientuļos un slimos. Tajā pašā vakarā pāvests izbrauca ar nelielu kuģīti pa Vigras ezeru. Krastā ārpus oficiālās programmas viņš apmeklēja kādu nabadzīgu lauku māju, kurā dzīvo piecu bērnu ģimene. Pāvests uzdāvināja katram rožukronīti un deva savu svētību.
Par Jāņa Pāvila II svētceļojuma kulmināciju kļuva Varšava. Uz tikšanos Polijas parlamentā akreditējās 80 sūtņu un divi kanceleju padomnieki. «Eiropa, atver Kristum durvis!» aicināja pāvests. 13. jūnijā Pilsudska laukumā sapulcējas vairāk nekā miljons ticīgo. Tie bija braukuši jau sestdienas vakarā no visas Polijas. Uzrunu teica pāvests un bieži piesauca 1979. gada 2. jūnijā teiktos vārdus «Lai Tavs Gars nonāk un atjauno šīs zemes seju». Viņš arī iesvētīja piemiņas akmeni Dieva Aizsardzības svētnīcai Viļanovā. Svinīgā dievkalpojuma beigās laukumā skanēja «Pateicamies Tev» un citas lūgšanas. Īpaši skanīgas bija tūkstošu jauniešu balsis, uz kurām Jānis Pāvils II vienmēr atbildēja ar uzticēšanos un svētīja.
Sprediķi Lovičā Pāvests sāka ar aicinājumu cienīt dzīvi, runāja par vecāku atbildību bērnu kristīgā audzināšanā. Pateicoties mūsu grupas aizbildnes Irēnas Koļasas kundzes un Staņislava Rudziņska gādībai, mēs atvedām uz mājām Svētā Tēva attēlu kā pāvesta vizītes piemiņu no Lovičas.
Pāvests neapstājās tikai pie šīs pasaules problēmām. Viņš stiprina kristiešus ticībā. Svētā Tēva Jāņa Pāvila II uzrunas kļūst par programmu ne tikai politiķiem, bet arī visai sabiedrībai, visai pasaulei.
Šajās neaizmirstamajās dienās visā Polijā bija Lielā katehēze par Dievu, kas ir Mīlestība.
Divas dienas bijām kopā ar Jāni Pāvilu II, cilvēku, kas sūtīts no Dieva. Pārējās dienās mums un 40 poļu izcelsmes bērniem no Baltkrievijas tika noorganizēts savdabīgs svētceļojums ar autobusu pa pāvesta vizītes vietām. Pirmā bija Liheņa, kur iepriekšējā dienā viņš iesvētīja jauno baziliku un kā votumu Dievmātes Polijas Sāpju Karalienei dāvināja zelta rožukroni ar pērles krellītēm. Pēc lieluma bazilika ir septītā Eiropā un vienpadsmitā pasaulē. Tā ir tikai par septiņiem metriem mazāka nekā Notre Dame. Apmeklējām arī Sv.Dorotejas baznīcu un uz ceļiem apstaigājam no svinībām atpakaļ atvesto Polijas Sāpju Karalienes svētbildi. Tā dara brīnumus – daudz cilvēku atguvuši veselību, ticību, bet mirstošie – dzīvību.
Piemiņas alejā apstājāmies pie Tautas piemiņas sienas, kas simbolizē cīņu un poļu tautas ciešanas Otrajā pasaules karā. Tālāk kāpām uz Golgātu, 25 m augstu kalnu, kas veidots no dažādiem akmeņiem. Ceļā bija eņģeļu un Romas karavīru figūras, Kunga Moku 14 apstāšanās stacijas u.c. Pašā augšā – liels krusts ar Jēzus Kristus figūru, blakus – Sv.Jāņa un Vissvētākās Mātes figūras.
No kalna atklājās jauks skats uz apkārtni. Domās Dievmāti Polijas Sāpju Karalieni lūdzām būt par aizbildni poļu tautai un Latvijā dzīvojošajiem poļiem.
Čenstohovā ieradāmies stundu pirms Dievmātes Polijas Sāpju Karalienes svētbildes svinīgās atklāšanas. Fanfaru skaņu pavadīts, lēnām slīdēja svētbildes aizsegums. Cik bagāto un nabago stāvējuši tai priekšā! Un arī mēs… Jau bija zināms, kā pēc pāris dienam šeit būs pāvests.
Visi nodziedājām «Marija, atsveicināmies no Tevis…», uz vaļņa apstaigājām Krusta ceļu, pabijām Žēlsirdības ielejā, kur 1949. gadā palotīnu priesteri uzbūvēja baznīcu un augstāko garīgo semināru. Vēl daudz jauku tikšanos bija pie Markoviecas Dievmātes, par kuru Jelgavas katedrāles poļu kora vecākās dziedātājas atceras skaistu dziesmu. Apmeklējām garīgo semināru Oltaževā pie Varšavas, dominikāņu klosterī Zeļonkos tikāmies ar divām Latvijas klostermāsām, kas tur mācās. Ņepokaļonovā noskatījāmies divas telpiski mainīgas panorāmas par Polijas 1000 gadu vēsturi un Kristus dzīvi.
Visu redzēto un pārdzīvoto Polijā neuzskaitīt, bet tas pacēla mūs pāri ikdienai un attīrīja. Pēc sirsnīgas atsveicināšanās devāmies uz vilcienu.
Visās viesošanās dienās izjutām neparastu viesmīlību, sirsnību un savstarpējo cieņu. Mīļi pateicamies mūsu poļu aizbildņiem – Irēnai Koļasas kundzei un priesterim Staņislavam Rudziņskim, Elkas augstākā garīgā semināra rektoram Dr. priest. Romanam Forickim, mūsu saimniekiem Soļcos – Fujtas, Kozmiņsku un Piļutu ģimenēm, kā arī poļu autobusa sponsoriem. Esam pateicīgi Jelgavas diecēzes bīskapam V.E.Antonam Justam.
Grupas vārdā – Jadviga Radziņa
P.S. – Vai šī ir pēdējā pāvesta tikšanās ar poļiem? – jautāja ārzemju žurnālisti KAI konferencē 25. maijā.
– Kas zina? – atbildēja Apustuļu galvaspilsētas preses pārstāvis Navarro-Vallis.
Bet kāds pajautāja Jānim Pāvilam II: – Varbūt vajadzēja nedaudz atpūsties? – Visa mūžība mums pieder atpūtai, – atbildēja pāvests.
