Tikai dažas dienas, un klāt būs Jaunais gads. Daudziem gan īsti negribas skaļi nosaukt vārdā ne tā skaitli, ne ķīnisko nosaukumu. Iedomājies – trīspadsmitais un vēl čūska! Suvenīru meistari komercijas nolūkos gan cenšas padarīt to pēc iespējas mīlīgāku. Taču sajūtas nepiemānīsi – ir un paliek glums un apdraudošs tas radījums! Jā, sajūtas nedrīkst novērtēt par zemu, jo tieši šajā līmenī parasti reģistrējam notikumus, cilvēkus un svētkus. Šos pēdējos, kuros pieņemts godā celt atvērtu sirdi, mīlestību, dāsnumu, cerību un gaismu, šogad aizēnoja kādas latviski raidošas televīzijas pašreklāma. Tradicionālais «Zvaniņš skan» netika maigi izspēlēts, izdziedāts vai izdūdots, bet burtiski izšauts. To ar saviem automātiskajiem ieročiem paveica divi Ziemassvētku rūķi. Par spīti tam, ka pirms neilga laika pasauli bija pāršalkusi stindzinoša ziņa no ASV par kārtējo apšaudi skolā, kurā dzīvību zaudēja 20 mazi bērni. Var jau būt, ka reklāmas veidotāji to uztvēra vien kā nelāgu sagadīšanos? Taču ko viņi īsti bija iedomājušies? Savienot dzīvību ar nāvi? Sajūtas šādai kombinācijai gan pretojas. Taču tās kārtīgi tika atveldzētas, piemēram, «Latvijas lepnuma» noslēguma ceremonijā. Dzirdēt par varonīgu, pašaizliedzīgu rīcību vienmēr ir iedvesmojoši. Bet cienījamā skolotāja Jāņa Auzāna, kurš 90 gadu vecumā māca bērniem dambreti un loģisko domāšanu, teiciens, ka nevajag baidīties zaudēt kaut simts reižu, jo paveiksies simtu pirmajā, uzlādē īpaši. Tiešām – kāpēc gan padoties?!Tā mēs viļņojam izjūtu jūrā, kas nākamajā gadā droši vien nebūs ne mierīgāka, ne straujāka. Būs tikai notikumi, no kuriem varēsim smelt dažādas emocijas, kas uzlādē vai iztukšo. Izvēle paliek mūsu ziņā.
