«Pilsētas Dome atkal nav padomājusi par jelgavnieku svētku sajūtu. Galvenajā laukumā ir šķība egle, turklāt ārkārtīgi skumja egle… Tai asaras birst katru mīļu brīdi. Un kā vienmēr… Nekad nav svētku jelgavniekiem, nekad… Ne Līgo, ne arī gadumijas svētku!» šādi kāds portāla zz.lv lasītājs izteicies par jaungada kopīgo svinību un salūta neesamību Vecgada dienā Jelgavā. Daudzi pilsētnieki gan pierādīja, ka svētku sajūtu var radīt arī paši, nakts gaismās laižot savus sarūpētus salūtus un no jaunā Mītavas tilta apbrīnojot Sv.Trīsvienības baznīcas torņa spīdēšanu. Gadu miju var sagaidīt arī šādi! Varbūt dzimusi jauna pilsētas tradīcija?Plānots, ka nākamajā nedēļā pašvaldība apbalvos tos jelgavniekus, kas pirms svētkiem pacentušies un pilsētas vaigu padarījuši priecīgāku, izgaismojot savas mājas un pat dzīvokļu balkonus, radot nu jau pieminēto svētku sajūtu katram garāmgājējam, ne tikai sev. Redz, tomēr varam arī bez pašvaldības atbalsta. Arī zz.lv aptaujā par to, vai Domes darbiniekiem būtu jādomā pār salūta zalvēm pirmajās 2013. gada minūtēs, lasītāju domas dalās – puse uz pusi. Līdzīgas diskusijas un strīdi ir arī par 18. novembra uguņošanu, ko jelgavniekiem «uzsauc» uzņēmēji, – vieni priecājas par kopības sajūtu, stāvot uz Lielupes un Driksas tiltiem, citi uzskata, ka ugunspuķes ir debesīs nevajadzīgi izšauta nauda.Protams, pašu radītiem svētkiem ir arī savas robežas. Nevietā palaista petarde var kļūt par iemeslu, lai ģimene paliktu bez pajumtes, bet bērnu spridzinātas «bombočkas» jau ilgu laiku pirms svētkiem māju pagalmos un pilsētas parkos biedē garāmgājējus. Bet varbūt svētki nemaz nav mērāmi ar salūta ilgumu vai izdzertā šampanieša cenu un dāvanu lielumu zem egles?
