Šoziem Arvis Dunkulis cīnās par trešo Latvijas čempiona titulu skijoringā.
Dēla un tēva Arvja un Aivara Dunkuļu darbdienas ir cieši saistītas ar tehniku. Divdesmit astoņus gadus vecais Arvis īrē darbnīcu pie Iecavas tilta Aizupēs. Tur viņš bieži vien līdz vēlam vakaram remontē motociklus un automašīnas. Savukārt tēvs Aivars, kuram ir divreiz vairāk gadu, strādā par inženieri Rīgā uzņēmumā «HCT Automotive», kas darbojas ar autoservisu un būvju iekārtām. Ne katrs par savu salūzušo «autiņu» norūpējies klients, iegriežoties darbnīcā Aizupēs, zina, ka viņam ir darīšana ar vīru, kurš brīvdienās skijoringa trasē var ar simts kilometru stundā ātrumu nesties ar slēpēm aiz motocikla. Savukārt Aivaru pirms trīsdesmit gadiem šis sporta veids saveda kopā ar tagadējo «HCT Automotive» īpašnieku uzņēmēju Ilgvaru Leci, kurš tolaik bija viņa vilcējs. Jāpiebilst, ka tehnikas vīrs ir arī Andris Dunkulis, Arvja vecākais brālis. Skijoringā viņš ir ļoti uzticams līdzjutējs, bet ikdienā aizņemts rūpēs par daudzbērnu ģimeni un ceļ māju. Sunim aiz astes «Pirmo reizi «skijoringu» pamēģināju, kad man bija seši gadi. Uzmaucu slēpītes, paņēmu saitē mūsu pa pusei bezšķirnes labradoru, un sākām braukt pa Meliorācijas ielu,» atceroties bērnību, stāsta Arvis. Savās pirmajās īstajās skijoringa sacīkstēs viņš piedalījās 2003. gada ziemā, kad gatavojās beigt Ozolnieku vidusskolu. Toreiz leģendārais sporta organizators Aleksandrs Briedis, kurš attīstījis gan «Zelta mopēda» kustību, gan motobolu, gan arī skijoringu, uz Ozolnieku lielā dīķa ledus sarīkoja skijoringa sacensības. Tēva un Ozolnieku motokluba vadītāja Alfrēda Zamocka pamudināts, Arvis pamēģināja, un, kā pats atzīst, bija «āķis lūpā». 2006. gadā viņš sāka piedalīties Latvijas čempionātos, kur sākumā ierindojās otrajā desmitā, taču pilnveidojoties pienāca 2011. gads, kad Arvis kopā ar Bēnes motobraucēju Edgaru Siliņu kļuva par Latvijas čempioniem. 2012. gadā viņi šo panākumu atkārtoja, cerīgi iesākusies arī jaunā sezona. Arvis spriež, ka atkusnis var pajaukt sacensību kārtību, taču viņš paļaujas, ka pēdējos gados jaunu sparu uzņēmušais sporta veids neapsīks. Katrā ziņā pret distanču slēpošanu Ozolnieku trasē Arvis skijoringu nemainītu. «Tad, lai normāli justos, man pie kājām būtu jāliek ķieģeļi,» smaida sportists, salīdzinot distanču slēpotāja un skijoringa sportista slēpju un zābaku svaru. Skijoringā brauca tūkstotisSavukārt Pļaviņās dzimušais un augušais Aivars Dunkulis kopš zēna gadiem bija distanču slēpotājs. Septiņdesmitajos gados, trenējoties pie Imanta Vītola, kura meita Ineta Kravale vēlāk pārstāvēja Latviju olimpiskajās spēlēs, Aivars izpildīja pirmo sporta klasi. Studējot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņš piedalījās sacensībās ziemas daudzcīņā. Taču piepeši 1978. gadā puisis saslima ar dzelteno slimību, kas pārvilka svītru treniņiem veselas sezonas garumā. Tad treneris, tagad augstskolas sporta nama direktors Viktors Valainis ieteicis sportistam pamēģināt braukt skijoringā, kur it kā slodze varētu būt mazāka. Tolaik šis sporta veids Latvijā ieguva nacionālu vērienu. Nekur citviet padomju impērijā to neattīstīja, taču Bieriņu motokluba vadītājs Aleksandrs Briedis ar saviem domubiedriem nosprieda, ka tas varētu labs veids, kā motobolistiem nezaudēt formu ziemā. Pasākums pieņēma plašu mērogu. 1974. gadā Rīgā uz Māras dīķa ledus norisinājās sacensības, kurās piedalījās 200 dalībnieku, bet astoņdesmitajos gados skijoringistu skaits esot tuvojies tūkstotim. 1983. gadā uz Alūksnes ezera ledus par Baltijas čempioniem kļuva Ilgvars Lecis ar Aivaru Dunkuli. Nepalikt miglā Abi Dunkuļi atzīst, ka skijoringa distancē diezgan svarīgi ir ātram būt startā, kad slēpmaņiem jāskrien līdzi vilcējiem, kas gaida ar rūcošiem motocikliem. Aivars atceras: «Reiz, kad sacensības notika Jūrmalā, distances sākums bija pa gludu Lielupes ledu. Lai startā visi pienācīgi izretinātos, organizatori bija noteikuši, ka starta skrējiens slēpmaņiem būs nevis kā parasti 25 metri, bet gan 50. Pamēģināju slēpes uz gludā ledus un jutu, ka nebūs labi. Sadabūju no mehāniķiem vīli un noasināju slēpju kantis, lai tās grieztu ledu kā slidas. Tādējādi starta skrējienā izrāvos priekšā pieredzējušiem meistariem, kam skrējienā ļoti slīdēja un kuri distancē mani vairs nepanāca. Vēlāk dzirdēju, kā braucējs kādam pārmeta: «Kas tev liedza paņemt vīli, kā to darīja puika!»» Arvis atzīst, ka bieži vien startā braucēji, slēpotāji un to striķi (dažs izmantojot arī zirgu grožus) iet juku jukām un no sakultā sniega virs trases paceļoties tikko caurredzama migla. Slēpmaņu parasti esot mazāk nekā motobraucēju, kuri vēlētos tos vilkt. Nereti sportisti ar kalnu slēpotāja pieredzi pirmajās sacensībās traumējoties un pēc tam skijoringam atmetot ar roku. «Nekad nevajag mēģināt pirmajā «gonkā» uzvarēt, bet gan iemācīties saprast vienam otru. Mums ar Edgaru tas prasīja divas sezonas,» stāsta Arvis. Viņš piebilst, ka treniņiem pirms sacensībām trūkstot iespēju. Ozolniekos vienmēr atrodoties kāds, kurš šķībi paskatās, ja ar sporta motociklu kaut lēnu garu izbrauc cauri ciematam. Arī Ozolnieku karjers esot atzīts par skijoringam nevēlamu. Tomēr Dunkuļi cer, ka, skijoringu paceļot nacionālā līmenī, attieksme arī Ozolnieku sabiedrībā var mainīties uz labu. Vajag pacelt nacionālo sporta veiduAleksandrs Briedis, skijoringa dibinātājs Latvijā Kad pienāks skijoringam laiki, ko snovbordprofi tagad redz? Žēl, ka nedomājam pacelt arī savu nacionālo sporta veidu līdz Šveices starptautisko maču līmenim. Atliek vien brīnīties, ka mūsu kaimiņi, īpaši skandināvi un krievi, vēl nav sadomājušies nocelt mums no deguna tādu dusošo veiksmes stāstu kā Eiropas un pasaules meistarsacīkstes… Skijorings joprojām ir populārs. Vēl 2010. gada ziemā saķērāmies ar Rīgas Domi, jo, pēc saistošajiem noteikumiem, uz ledus nedrīkst atrasties mehānisks transportlīdzeklis. Zirgs drīkst, ledusjahtas drīkst, bet mocis ne, lai cik biezs būtu ledus.
