Garajos ziemas vakaros no atmiņu dzīlēm ataust seni, pusaizmirsti notikumi. Un kā lai tādu nebūtu, ja gandrīz viss mūžs pagājis ciešā saskarē ar jauniešiem – jaukiem, pieklājīgiem, zinātkāriem, jokus mīlošiem. Lūk, viens no šādiem senseniem notikumiem.Trīs meitenes ar varen neapmierinātām sejāmJau kuru gadu vasaras mēnešus nācās pavadīt Talsu pievārtē, tur Šķēdes Mācītājmājā atradās Meža fakultātes studentu mācību prakšu bāze un tur es diendienā mācīju uzmērīt, kartēt un novērtēt to mežu, kurā ierindas talsinieks saskatīja tikai ogu un sēņu ieguves vietas.Tovasar strādāju ar mežinženieriem – jauniešiem, kuriem meža novērtēšana (kaut tikai no ciršanas viedokļa) bija visai noderīga. Mēs nodarbojāmies «no – līdz», bet izmantojām gaišās un saulainās stundas, bieži vien ignorēdami pusdienlaikus un aprobežojoties tikai ar pīppauzēm. Tad pienāca kāda apmākusies diena. «Līs, nelīs?» mēs pazīlējām un nolēmām – «šodien mežā neiesim».Mūsu rīcībā bija vietējās mežniecības automašīna GAZ-53 ar šoferi, un todien uzaicināju studentus aizbraukt uz Mazirbi – apskatīt kādreizējo lībiešu tautas namu, laivu kapsētu jūrmalas mežā. Atpakaļceļā apskatījām vecā Taizeļa Irbes krogu un palēnām virzījāmies uz mūsu mašīnas pusi. Tur jau grozījās trīs meitenes ar gleznošanas piederumiem rokās un padusēs un varen neapmierinātām sejas izteiksmēm. «Mēs esam Mākslas akadēmijas otrā kursa studentes,» viņas klāstīja. Šorīt atbraucām no Valdemārpils, mūsu prakses vietas, un nu vairs netiekam atpakaļ. Varbūt jūs mūs aizvedīsiet uz kādu apdzīvotu vietu? Kolēģēm jāizpalīdz – tur nebija divu domu –, un mēs jaunkundzes aizvedām uz Šķēdi, paēdinājām ar studentiskām pusdienām, un tad šoferis viņas aizvizināja līdz Talsiem. Tur jau autobusi Talsi – Valdemārpils ripoja kā bitītes.Savācām visu, kas bija atlicis kopgalda ledusskapīAr šīm meitenēm bija paspējuši saostīties arī mani studenti, tādēļ, pēc dažām dienām braucot uz Valdemārpils Meža muzeju, ierosināja aizvest uz turieni arī topošās mākslinieces. Tā arī izdarījām un, tajā dienā šķiroties, nolēmām sarīkot kopēju atvadu balli.Šai ballei manā izpratnē vajadzēja atšķirties no tādās reizēs tradicionālās sēdēšanas, iedzeršanas un dejošanas. Es uzaicināju apspriesties kursa aktīvistus. Gudrojām ilgi, līdz atausa risinājums: «Inscenēsim kāzas!» Pāris kursa zēnu aizbrauca uz Valdemārpili, lai par mūsu nodomu informētu meitenes; mēs, palikušie, sākām intensīvi gatavoties gaidāmajam notikumam. Savācām visu, kas, praksei beidzoties, bija atlicis kopgalda ledusskapī, sametām dažus rubļus aliņam, kādam Talsu gardumam un sagaidījām piektdienas pēcpusdienu.Melnā halātā un papes krustu kaklāVietējais mežzinis, neinformēts par mūsu blēdībām, piebrauca ar izpušķotu žiguli, turpat blakus – mūsu GAZ-53, un visa kavalkāde devās uz Valdemārpili. Es no vietējām dāmām aizņēmos melnu halātu, no papes izgriezu un uzkāru kaklā lielu krustu un nedaudz saposu mājas mazo istabiņu, kur vajadzēja notikt laulību ceremonijai.Gaidītā sabiedrība drīz vien atgriezās – nu jau bija kopskaitā kādi četrdesmit. Es teicu svētku runu, liku parakstīt iepriekš sagatavotos laulību dokumentus, un jaunais pāris aizgāja kāzu ceļojumā uz kādu puskilometru attālo Kārļa Amendas kapu. Galdi jau bija saklāti, drīz sākās kāzu mielasts. Uz manu istabiņu pēc stundas, pusotras atnāca nobijusies delegācija. «Viņi ēd, it kā trīs dienas to nebūtu darījuši,» mani studenti stāstīja. «Drīz vien galdi būs tukši!» Situācija vērsās drūma. «Taču – vai tad mums būtu pienākums pabarot veselu kursu mākslinieku,» es sacīju. «Izturēsim līdz mičošanai, un tad – ardievu!» Tā arī izdarījām: 00.15 jaunais pāris nomičots, un svešiniekus mani studenti pavadīja virzienā uz Talsiem. Pazīstamās meitenes Asnāti un Marutu izguldīju savā divistabu dzīvoklī, otrā rītā pacienāju ar kafiju, un tad mēs šķīrāmies.Portrets vēl šodien redzams Meža fakultātes vestibilāPar Asnāti es atcerējos brīdī, kad Meža fakultāte grasījās svinēt absolventu salidojumu 1995. gadā un dekāns bija izlēmis šim notikumam par godu fakultātes vestibilā novietot pirmā dekāna Rūdolfa Markusa (attēlā) ģīmetni.Kurš to uzgleznos? Nu atminējos Asnāti un devos pie viņas tēva māsas – mākslinieces Zuteres. Vienojāmies, un viņas gleznotais portrets vēl šodien redzams Meža fakultātes vestibilā.Ar to es šo stāstu varētu arī beigt, ja vien… 1995. gadā absolventu salidojuma vakarā savā kabinetā ar bijušajiem diplomandiem neatcerētos «to skaisto jaunību». Pēkšņi atvērās kabineta durvis un ienāca kādreizējo mežinženieru absolventi J.Otaņķis un R.Spūls-Vilcāns un pasniedza man Aijas Ošiņas grāmatu «Etiķete un protokols», teikdami: «Jūsu uzruna studentu kāzās ir neaizmirstama.» Vai tādēļ vien nav vērts dzīvot?
