Atšķirībā no vairuma mākslinieku, kuri tikšanos ar skatītājiem mēdz rīkot izstāžu atklāšanas reizēs, Mārcis Stumbris savu darbu cienītājus (lielākoties gan cienītājas, kas arī saprotams, ņemot vērā kaut vai izstādes nosaukumu – «… Un arī ziedi») klātienē uzrunāja tikai vakar, izstādes pēdējā dienā.Personālizstādē, kas mākslinieka septiņdesmitgadei par godu bija iekārtota mājīgajās Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja telpās, kopš pagājušā gada novembra varēja lūkot M.Stumbra ainavas, klusās dabas un, kā solīts nosaukumā, «… arī ziedus».«Vismaz divas desmitgades esmu rīkojies, gandrīz vai kā pildot padomju laikos obligātos piecgadu plānus,» sarunā ar skatītājiem secināja gleznotājs. «Proti, ik pēc pieciem gadiem tapusi jauna izstāde. Tā nav tikai vienkārša sakritība. Mājās darbu ir daudz, bet, kad tie sakrauti kaudžu kaudzēs, grūti ieraudzīt kopainu. Izstāde ir lieliska iespēja ne tikai parādīt sevi citiem, bet arī pašam palūkoties uz padarīto,» atzinās M.Stumbris.Jau izstādes ekspozīcijā interesentiem īpašos stendos bija dota iespēja ielūkoties arī mākslas darbu autora biogrāfijas lappusēs. Slēdzot izstādi, mākslinieks pakavējās gan atmiņās par bērnību Čiekurkalnā, Āgenskalnā un Pērnavas ielā Rīgā, gan 24. vidusskolu un «rozentāļiem», neaizmirstot arī kolorītas epizodes no gaitām padomju armijā. Tomēr rīdzinieks, kurš pēc Mākslas akadēmijas beigšanas norīkots darbā uz Daugavpili, spējis novērtēt arī Zemgales ainavu un cilvēkus tajā, par ko liecina M.Stumbra darbi, kas spēj uzrunāt gan klasiskas manieres, gan laikmetīgāku ritmu un līniju piekritējus.
