Zintim Mitulim, aprūpējot centra «Ziedkalne» klientus, lielāko gandarījumu sniedz spēja būt iejūtīgam.
Šovasar apritēs divpadsmit gadu, kopš Vilci par savu dzīvesvietu sauc Zintis Mitulis. No galvaspilsētas uz laukiem viņš pārcēlās divu iemeslu dēļ – gribēja māju ar dārzu un vēlējās strādāt savā profesijā – aprūpēt cilvēkus, kuri cieš no garīgām slimībām. Drīz vien viņam atradās arī lomas Vilces amatierteātrī. Šajā sezonā Zintis spēlē galveno lomu – Minhauzenu – novadnieka Mārtiņa Zīverta lugā «Minhauzena precības». Neviļus aiziet vecāku pēdās Sešdesmitajos gados tapušā sociālās aprūpes centra «Ziedkalne» pagalms, ko no Dobeles – Bauskas šosejas norobežo sēta ar dzelzs vārtiem, vienmēr ir glīti sakopts. Siltajā ziemā tajā redzami vairāki klienti. Dažs sparīgi dodas darbos, cits, kam slimība vairāk atņēmusi, lēnīgi staigā, kāds vīrs, atbalstījies pret mājas galu, monotoni klanās, blakus soliņam pie pilniem šķīvjiem gozējas divi labi paēduši kaķi. «Ziedkalnes» iemītnieku skaits svārstās ap 160. Viņus aprūpē pārdesmit darbinieku personāls, viens no vīriešu nodaļas aprūpētājiem ir arī Zintis Mitulis. Zinta vecāki visu darba mūžu bijuši mediķi. Tēvs daudzus gadus nostrādājis par feldšeri Tukuma «ātrajā palīdzībā», bet māte – Irlavas bērnudārzā. Agrā jaunībā puisi vairāk interesēja dārzkopība, zeme. Šīs domas viņš esot mantojis no vectēva, kurš bija Pēterburgā skolots mērnieks. Taču 1992. gadā, pabeidzot Bulduru Dārzkopības tehnikumu, Zintis nekādi nevarēja atrast darbu. Izmēģinājās arī citās jomās – tipogrāfijā, keramikā –, taču, sabrūkot padomju impērijas lielajiem uzņēmumiem, ar vakancēm bija ļoti grūti. Zinti pārņēma depresija. Tad tēvs viņu pierunāja atsaukties uz sludinājumu Tukuma avīzē, kur tika meklēts ārsta palīgs ar vidusskolas izglītību. «Aizbrauc, pa galvu taču nesitīs!» sacījis tēvs. No sanitāra līdz rehabilitētājamPirmā ilgā saruna ar pieredzējušo narkologu Andrievu Ručevski Zintim notika poliklīnikas kabinetā. Pēc tam divi darba gadi pagāja narkomānu un alkoholiķu rehabilitācijas centrā, komūnā «Rindzele», kas atradās vecā muižā kilometrus trīsdesmit no Tukuma uz Talsu pusi. «Nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka tādā veidā var strādāt ar cilvēkiem. Mani šis darbs ieinteresēja ļoti, taču gāja raibi rūtaini,» atzīst Zintis. Pacienti tika dalīti dažādās darba terapijas grupās – dārzā, virtuvē, celtniecībā strādājošie. Katru dienu sapulces, pacientu rīcības, cilvēcisko attiecību analīze. Viens no pirmajiem uzdevumiem rehabilitācijas procesā bija iemācīt cilvēkiem nemelot. Nonākot savās ļaunajās atkarībās, viņi taču bieži vien gan sev, gan saviem līdzcilvēkiem bija daudz ko centušies iestāstīt, taču patiesībā domājuši tikai vienu – kā tikt pie kārtējās devas. «Tu varēji teikt klientam: ej tur un izdari to, bet viņš aiziet uz pavisam citu pusi!» ar ironiju atceroties darbā pārdzīvoto, stāsta Zintis. Par spīti sabiedrības protestiem, cērtot krīzes budžetu, 2009. gadā Rindzeles rehabilitācijas centru slēdza (daži pacienti turpināja ārstēšanos Jelgavas slimnīcā «Ģintermuiža»). Taču Zintis no turienes aizgāja jau 1994. gadā. Tolaik viņš kopā ar māti un māsu pārcēlās uz Rīgu. Zintis pasmaida, ka, nokļūstot galvaspilsētā, vairs neesot bijis šaubu, kurp doties strādāt. Proti, jāiet uz Rīgas Psihoneiroloģisko slimnīcu, kas atrodas Tvaika ielā. Daktere, kas pieņēmusi viņu darbā, tikko jaušami blefojot, jautājusi: «Kādu palīgskolu esat beidzis?» Jaunieša profesijas izvēle daudziem likās savāda. Taču drīz vien viņš ieguva gan slimnīcas darbinieku, gan arī pacientu uzticību un «uzkalpojās» no sanitāra līdz sociālajam darbiniekam un rehabilitētājam (tolaik šajā amatā neprasīja speciālo izglītību). Ar ticību un bijību pret Dievu Pamazām Zintī nobriedusi doma, ka tomēr vajadzētu pārcelties uz laukiem, turklāt garīgi slimo cilvēku ārstēšanā izmantot darba terapiju. Viņš noskaidroja, ka abas šīs lietas var apvienot Vilcē, kur atrodas sociālās aprūpes centrs «Ziedkalne». Atradās arī nopērkama lauku māja, no kuras līdz centram ir daži simti metru. 2001. gadā Zintis pārdeva Rīgā privatizēto dzīvokli un nodoms tika īstenots. Zintis Vilcē dzīvo, aprūpējot māti. «Nelielā piemājas saimniecība, kurā ir dārzs un aitas, man ir svarīga. Pēc nakts darba aprūpes centrā tu pieej pie ābeles vai kadiķa, un nogurums atkāpjas riktīgu soli,» stāsta Zintis Mitulis. Viņa sākotnējā doma par darba terapiju klientu aprūpē gan «Ziedkalnē» nav sistemātiski realizējusies. Aprūpētājs domā, lai to attīstītu, būtu vajadzīga izglītība. 2003. gadā Zintis iestājās Liepājas Pedagoģijas akadēmijā (tagad – Liepājas Universitāte), taču pārpratuma dēļ tika pieņemts vienīgajā budžeta vietā klātienē, nevis neklātienē. Tādēļ studijas ar darbu apvienot neizdevās. Cer satikt savu JakobīniZintis stāsta, ka gandarījums darbā rodas tad, ja izdodas būt iejūtīgam pret klientiem. «Daudzi ir kristīti, iet uz baptistu baznīcu Ziedkalnē. Lasa Bībeli, runā par dzīvi, politiku. Cilvēkam no malas sadzīves situācijās var pat šķist, ka viena otra klienta veselībai nav nekādas vainas. Taču daudzus nomoka slimīgi murgi, dažkārt tie dzird pavēlošas balsis, kas var būt ļoti bīstami,» par savu darbu stāsta aprūpētājs. Reiz Zintim kāds klients draudējis, ka sitīšot kaķus un galu galā arī saspiedīšot pašu. Taču beigās šis vīrs jautājis: «Zinti, bet vai es tikšu pie Dieva?» Zintis Mitulis uzsver, ka pats ir ticīgs, svētdienās dodas uz baptistu dievnamu Ziedkalnē, ciena sludinātāju Eināru Vanagu, kurš tur kalpo. Ticības ceļā viņu ievadījusi vecmāmiņa. «Dievs ir mīlestība, un es ticu, ka satikšu arī savējo,» teic Zintis. Viņa sirdij tuvs ir Mārtiņa Zīverta radītais Minhauzens, kas, satiekot Jakobīni, kļūst par cilvēku, kurš atmet savu nevērtīgo dēkaiņa dzīvi un vispirms grib beigt melot, kas nav nemaz tik vienkārši vienā brīdī izdarāms. Es tādu darbu strādāt nevarētuMārtiņš Vīpulis, būvinženieris, Vilces amatierteātra aktieris Interesanta personība. Diez vai mūsu pusē varētu atrast citu, kurš tik atbildīgi uzņemtos iestudēt Minhauzena lomu. Cilvēks cenšas, cīnās, ir gana labestīgs. Tāds, kurš tevi neapčakarēs, ja vienīgi kaut ko nepiemirsīs. Zintis ir arī aizraujošs stāstnieks, prot izklaidēt. Nezinu gan, cik viņa stāstos ir paša fantāzijas, cik aktiera dotumu, bet klausīties ir forši. Ja kaut ko izdomājis, tad to arī dara. Ņemties ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, ne katram ir pa spēkam. Tā ir liela psiholoģiskā slodze, turklāt par mazu algu. Es tādu darbu strādāt nevarētu. Zintim kā personībai vēl ir lielas izaugsmes iespējas. Novēlu viņam kļūt patstāvīgākam, noprecēt sievu, izveidot ģimeni.
