Vērojot bērna rotaļas, mēs varam pateikt, kādas attiecības valda ģimenē. Situācija. Trīsgadīga meitenīte mēra lellītei temperatūru.
Vērojot bērna rotaļas, mēs varam pateikt, kādas attiecības valda ģimenē.
Situācija. Trīsgadīga meitenīte mēra lellītei temperatūru. Viņa nokrata kociņu, ieliek to zem rokas lellītei, pēc tam skatās pulkstenī. Meitene izņem kociņu, tur to horizontālā stāvoklī ar abām rokām un lēnām groza uz vienu un otru pusi – tieši tāpat, kā darījusi mamma. Pēc tam mazā daktere paziņo, ka lelle ir slikti turējusi termometru un liek kociņu vēlreiz.
Mazulis pasauli apgūst caur iztaustīto, sajusto un savā apkārtnē novēroto. Viņš atdarina mammu, tēti, vecmāmiņu, vectētiņu, brāļus, māsas. Mazbērnu vecumā bērni apspēlē ikdienas darbības, kādas ar viņiem izpilda vecāki: ģērbšana, ēdināšana, gulēt likšana, gultas klāšana. Atdarina, kā māmiņa mazgā bērnu – vai viņa šajā laikā sarunājas, vai mazgā mazuli ar prieku vai klusējot piepūstiem vaigiem. Bērni ļoti labi novēro, kā vecāki lasa grāmatu, darbojas virtuvē, sarunājas pa telefonu – kā tur klausuli, kādas manipulācijas veic ar ķermeni, pirkstiem, rokām.
Piemērs. Trīsgadīgā Lienīte runā pa telefonu ar vecmāmiņu. Lienīte uzgriež numuru, paņem klausuli rokā un runā tieši ar tādu pašu intonāciju kā mamma: – Hallo, Jā… Vai Veltas vecmāmiņa? Jā, mm… Jā… Labi, Nezinu… Atnāc pie mums ciemos… Jā, atā! Pēc tam Lienīte noliek klausuli. Pēc brīža sarunu viņa atkārto vēlreiz.
Pirmsskolas vecumā bērni savās rotaļās slauka grīdu ar mazu slotiņu, ar lupatiņu notīra galdu. Šīs kustības viņi veic ar lielu precizitāti – kā to dara pieaugušie. Pati darbība varbūt būs neveikla, bet vecāku maniere tiks atdarināta perfekti.
Piemērs. Anniņa slauka galdu, pārceļot priekšmetus no vienas vietas uz otru, bet Pēterītis noņem no tā visus priekšmetus un ar lielu vēzienu ātri noslauka galda virsmu – visi krikumi un gruzīši sabirst pagaldē.
Bērni atdarina pieaugušo rīcību un nostiprina sava ķermenīša iemaņas jaunu darbību izpildei. Mēģināsim atcerēties, kā mūsu mazulis, pirmo reizi atvēris durvis, sāk tās virināt, aizmirstot visu citu uz pasaules. Mēs durvis veram mehāniski, bet bērnam, lai to veiktu, vajadzīgas iemaņas. Tāpēc, lai viņš, ēdot ar karotīti, nenosmērētos, ir jādod iespēja ar to rotaļāties – barot lellītes, maisīt smilšu un ūdens putru. Jo lielāka iespēja būs darbību atkārtot, jo veiklākas būs darbības ar karoti, pareizāk tiks turēts zīmulis.
Kā mūsu mazulis uzvedīsies pie galda, ir atkarīgs tikai no mums. Ja mīlam sarunāties vai ēdot čāpstināt muti, tad no bērna prasīt pretējo ir ļoti grūti.
Tā kā divu trīs gadu vecumā bērniem vēl ir neliela pieredze, tad viņu rotaļās galvenokārt vērojam pieaugušo atdarināšanu.
Interesants piemērs, par kuru māmiņas vienmēr saka: es tā nedaru.
Mazā Ilzīte ļoti rājas uz savu mīļo lācēnu. Rāda ar pirkstu, taisa grimases, sola pa dupsi. Izrājusies vienreiz, sāk rāties vēlreiz. Tas ir tāpēc, ka šajā vecumā bērna īpatnība ir atkārtot uztverto frāzi vairākas reizes. Citreiz pat ļoti ilgi, līdz vietā nāk kaut kas jauns. Savās rotaļās bērni atdarina arī pieaugušo valodu. Jaunākā vecumā tas varētu izpausties tikai kādā vārdā, kuru pavada ķermenisks žests. Šādos brīžos māmiņas parasti saka: – Mans mazulis runā gluži kā mūsu vecmāmiņa. Jāatgādina, ka savu darbību mēs nenofiksējam, bet līdzcilvēku gan. Šajā vecumā bērns vēl nesaprot pieaugušā darbības iemeslu, tāpēc savās rotaļās atdarina uztverto procesu.
Pamēģināsim fiksēt savas darbības sākuma reakciju – kā, pārnākot mājās, novelkam apavus, noliekam somiņu, kur pakarinām vai nometam jaku. Kāds varbūt grib apstrīdēt, ka mēs esam pieaugušie un tie, kas uztur kārtību mājās, bet mazulis pasauli apgūst, fiksējot mūsu uzvedību visos sīkumos. Viņš uztver to kā pašu labāko un pareizāko. Pamēģināsim pavērot sevi no malas, kā sarunājamies ar otru cilvēku – vai sarunas laikā esam mierīgi, vai žestikulējam ar rokām, varbūt rokas turam kabatā un izgāžam vēderu, knibinām matus. Tas nozīmē, ka bērni, sarunājoties ar vienaudžiem, uzvedīsies tāpat.
Tad, kad mūsu mazuļi ir nedaudz paaugušies, viņu rotaļas kļūst sarežģītākas. Tajās vērojama atdarināšana, rūpes, pieaugušo attiecības.
Piemērs. Četrgadīgais Harijs organizē rotaļu, kurā Ilzīte (6 gadi) ir mamma un vāra ēst, bet Harijs ir tētis, un viņš šajā rotaļā pārrodas mājās. Harijs ienāk, nokrīt uz grīdas un guļ. Tālāk Ilzīte ļoti veiksmīgi organizē, ka jāguļ gultā.
Izspēlējot redzēto, bērns attīsta novērošanas spējas, patstāvību un savu personisko pieredzi. Pieaugušajiem būtu jāapzinās savi netikumi vai niķīši, jātiek ar tiem galā pašiem un pēc tam jāizvirza prasības atvasēm. Tāpēc ir svarīgi, ka pieaugušie mazo klātbūtnē pēc iespējas biežāk darbojas tā, kā ir nepieciešams bērna impulsiem. Pieaugušo rīcībai jābūt tādai, lai bērnam būtu vērts viņu atdarināt. Ar savu netaktisko darbību, ar pavēlošām intonācijām, pārlieku ātro reakciju, aizliegumiem, iejaukšanos, rājieniem, kas izpaužas pat sīkumos, mēs atņemam bērnam iespēju izvēlēties savu ceļu. Viņa dabiskā būtība tiek nomākta. Turpretī, ja radīsim mazajam sapratnes un līdzdarbības atmosfēru, ļausim vaļu jūtām, orientācijai, mēs kļūsim par viņa palīgiem. Ja iejauksimies bērna darbībās pēc iespējas mazāk, pamanīsim, ka viņš patiešām stāv uz atdarināšanas pamata un ieaug dzīvē dabiski un sekmīgi.
