Balta, balta apsnigusi Latvija. Apsniguši Kuldīgas sarkanie jumti, Tukuma rožu dārzi, ar siltu segu apsegušies Pedvāles akmeņi un Sabiles vīnogu dārzs. Un arī Jelgavā bez vēja sīkām pārslām sniegs nāk un nāk klāt, paslēpdams melno rētu cauri visai pilsētai – vērienīgos izrakumus Lielajā ielā.
Nevienam nebija liegts tos vērot, fotografēt, dažiem pat parušināties, senas lietas meklējot… Bet daudzi jelgavnieki un atbraucēji no citām pilsētām vienkārši stāvēja izrakumu malā un skatījās, kā horizontālās svītrās atsegtajā zemē viņu acu priekšā atklājās gadsimti, kari, pilsētnieku dzīve, novecojušais, nopostītais un jaunuzceltais. Kāds iztēlē redzēja pa Lielo ielu pastaigājamies savu vecvecmāmiņu, cits uz pils pusi kučierēja greznu karieti, vēl kāds atcerējās Jelgavas degšanu pagājušā gadsimta vidū un savu liesmām, sprādzieniem un dūmiem pamesto māju, lai nekad vairs tajā neatgrieztos. Ko šie ļaudis atcerējās tālumā, svešā zemē dzīvodami? Varbūt viņi vienkārši aizmirsa, kā smaržo liepas Lielupes krastā? Kā zied brūni raibās savvaļas tulpītes Pils saliņas pļavās? Vai par zaļo vasaru un par to mūsu maigo, mierīgo sniegu domā 21. gadsimta pēdējās desmitgadēs Latviju pametušie, kas nu mājas atraduši Ēģiptē un Portugālē, Itālijā un Turcijā?Esmu pārliecināta – domā, atceras, ilgojas, savu Likteni tālumā no Latvijas nesdami. Nekas pašā būtībā nemainās ne dzīvē, ne cilvēkā, ja vien pirmo reizi saule viņu ir apspīdējusi Baltijas jūras krastā, ja pirmo sniegavīru bērns vēlis Tukumā vai Igaunijas pierobežā. Es apgalvoju pavisam droši to gan par pagātni, gan šodienu, jo man ir liecinieki. Šinī brīdī, pateicoties rakstniekam, tulkotājam Valdim Biseniekam, Tukuma muzejam un daudziem viņu atbalstītājiem, viena no lieciniecēm ir viņa –Ģertrūde Fon den Brinkena (1892.18.04.–1982.17.11.)
Gandrīz 100 gadu, izvairoties runāt par baltvācu kultūras nozīmi Latvijas literatūrā un mākslā, daudzas nozīmīgas un godājamas personas mums ir palikušas nezināmas. Kāpēc es izvēlējos tieši viņu? Varbūt tāpēc, ka viņas dzejolī «Mums palikt» ir rindas:(..) pārāk dziļš mums šeit mantojums,Šī zeme – tā tomēr paliks mums,Ja mēs tikai paliksim viņai!Vēl ielas stāstīs, kas veidojis tās. Un zvani to skandināt nenostās – Caur paaudzēm jāiet šai ziņai.Apbrīnojot Ģertrūdes milzīgo paveikto darbu apjomu, no daudziem mani īpaši saista viens viņas dzīves fakts – Jelgava ir viņas skolas gadu pilsēta. Tātad kādā atsegtās pilsētas kultūrslāņa kārtā, labi ieklausoties, varam jaust arī viņas soļus. Dzejolī «Jelgava» ir vārdi:Ak, svēto nakšu šaurā vienatnība,Kad jūti tu, ka ir vēl kaut kas labs!Ak, pirmā skaistā panta svētlaimība,Kad nojauti, ka dzejolis tev taps!Ja dzīve cilvēkam ir nolēmusi dzejnieka mūžu, parasti pirmās rindas, pirmie panti atnāk skolas laikā. Tālāk tas notiek pēc paša lēmuma un centības – uzņemties un turpināt attīstīt šo nez no kurienes atsūtīto ilgu, ciešanu, smaga darba, bezmiega nakšu, sasprindzināto dienu nemierīgo dzīvi vai izlikties sajūtam to par nejauši garām slīdošu iedvesmas mirkli? 20. gadsimta pirmajos gados Traude – tā Ģetrūdi uzrunāja skolas draudzenes – no Jelgavā saņemtās Dieva dāvanas neatsakās, bet turpina tai kalpot visu mūžu.Ģertrūde fon den Brinkena tiek uzskatīta par ievērojamāko vācbaltiešu rakstnieci, liriķi un romānu autori, un viņas izdoto literāro darbu apjoms ir tiešām ļoti apbrīnojams: 15 dzejoļu grāmatu (vairākkārt izdotas), seši romāni (arī vairākkārt izdoti), seši citi prozas darbi (sacerējumi jaunatnei, noveles, stāsti), divas lugas, dzeju tulkojumi, dziesmu teksti.2012. gadā Tukuma muzeja izdotās izlases nosaukums ir dziļi simbolisks – «Kad mājās nāc…»Kur ir viņas mājas? Brinkenu dzimta Kurzemē bija dzīvojusi jau vairāk nekā 500 gadu. Dzejniece dzimusi un bērnību līdz desmit gadiem pavadījusi Pedvālē un Jaunpagastā, taču skolojusies un literārās gaitas sākusi Jelgavā un pēc tam turpinājusi Tērbatā. Bērnību, kuras laikā meiteni saīsināti sauca par Traudi, vēlāk viņa attēlojusi romānos «Marts» (1937) un «Nemirstīgie meži» (1941).Varbūt tās ir Zentas Mauriņas jubilejas gada noskaņas, varbūt Ģertrūdes rakstītajā tik ļoti ieskanas latviskā dzīves un dabas izjūta, ka, lasot grāmatā citētos fragmentus par Traudes bērnību, jādomā arī par Anneli, Elzu, Zentu… un sevi:«Bērnība vienmēr ir mūsos, kaut arī esam aizmirsuši par to domāt. Bērnība ir mūs cauraugusi līdz pat pēdējai likteņa galotnei (..), bet dzīve nav dāvana, kas mums iekrīt klēpī; dzīve ir pienākums, dzīve ir arods (..).«Pagalms un dārzs, pļavu strauti, tīrumi un kapsēta, un visapkārt mežs – mežs – mežs… Iekams tu smieties spēj, tu viņu sevī ieelpo (..). Iekams tu domāt spēj, tu zini, ka viņš ir tev blakus (..). Iekams tu mīlēt spēj, tu zini, ka viņš tev ir rada…» («Marts»).Ne tikai dzeju, bet visu Ģertrūdes fon den Brinkenas rakstīto var uzskatīt par Dzimtenes ilgu grāmatām. Gandrīz katrā ir dzejoļi, kas veltīti Jaunpagastam un Tukumam, Pedvālei, Kurzemei, visai Baltijai.Traudes jaunības laiks nav apskaužams – Jelgava ar 1905. gadu, Tukums Pirmā pasaules kara laikā, studijas Tērbatā un ģimenes izveidošanās, slimības un nāves dzimtas lokā, pēc kā visa rakstniece nonāk Vācijā un tad Austrijā, kur guvusi literārus panākumus un nozīmīgus apbalvojumus. Dzimtenē, pār kuru iet kari, ir palikusi māte, māsa un māsas meitiņa, tāpēc visus ieņēmumus par savu daiļradi Ģertrūde pārskaita viņām uz Latviju.Es nestāstīšu šo dramatisko dzīves stāstu, jo katram to iespējams izlasīt grāmatas pēdējās nodaļās. Tajās stāstīts arī, cik un kā Traudei turpmākajā dzīvē bijis iespējams atbraukt uz Latviju. Vienā no tādām reizēm – 1932. gadā – kopā ar divus gadus veco dēliņu Vīlandu viņa ieradās Tukumā apciemot mirstošo māti. Uz nāves gultas gulēdama, baroniete Luīze fon den Brinkena nolādēja savu meitu Ģertrūdi, kura bija lauzusi solījumu, ka viņai pašai bērnu nebūšot, lai pilnīgi varētu nodoties māsas un māsasmeitas aprūpei… Ar atmiņām par šo lāstu dzejniecei bija jādzīvo vēl 50 gadu – laiks, kad ar Latviju vēsturisko notikumu dēļ uz ilgiem gadiem bija jāpārtrauc visas attiecības.Cik ļoti liela ir vēlēšanas, lai grāmata, par kuru es stāstu, nonāktu mītnes zemēs pie mūsu šo gadu aizbraucējiem!Lai viņos ieskanētos Ģertrūdes fon den Brinkenas vārdi:Mēs svešzemju tīrumos nekalposim,kad zibeņi draud mums pie debesīmun pašiem vēl raža uz lauka.Vai tiešām mēs apkārt klaiņotutik vienīgi tādēļ, lai saprastu,cik pašu zeme ir jauka?Kas zina, cik balti un biezi būs šīs ziemas sniegi, taču pēc tiem nāks pavasaris ar zeltainām purenēm Latvijas upju palienēs, ar zilām vizbulītēm mežos un Kurzemes nokalnēs. Arī Pedvālē akmeņi un zeme ap tiem uzziedēs, īpaši jau tas – Oskara Feldberga uz pusēm pārzāģētais laukakmens, uz kura vienā pusē viņš vācu valodā iegravējis Ģertrūdes fon den Brinkenas dzejoli «Brinck – Pedwahlen», uz otras – Valda Bisenieka atdzejojumu «Brink – Pedvāle».Pavasara vai vasaras pusē pastaigā pa Pedvāles parku ar skatu ielejā uz Sabili mums būs iespēja satikties ar kaut ko jau zināmu un pazīstamu – ar skaistās grāmatas «Kad mājās nāc…» autori.
