Šoreiz tiešām ne par piedzīvojumiem, ne pārdzīvojumiem uz Peipusa vai Pērnavas līča ledus. Katram jau tāpat labi zināms, ka tur lomu zem desmit kilogramiem var uzskatīt par neveiksmi un zivs mazāka par puskilogramu nemaz neskaitās īsta zivs! Neticat? Aizbrauciet un pārliecinieties – makšķernieki nekad nemelo.Ezers nav dziļšVisdziļākais ezers Latvijā un pat visā Baltijā atrodas Krāslavas novadā pie Sauleskalna. Tas ir skaistais Drīdzis. Maksimālais dziļums – 65 metri. Skaidrā laikā no Sauleskalna var redzēt vēl septiņus vai pat deviņus lielākus vai mazākus ezerus un ezeriņus. Viens tāds tikai pāris futbola laukumu lielumā guļ pašā kalna pakājē. Ja pajautāsiet vietējiem, vai šis ezeriņš ir dziļš, saņemsiet noliedzošu atbildi – nē, nav gan, kādi metri trīsdesmit, ne vairāk.Bija vai nebija dibensGājām divatā gar aizaugušo ezera galu. Draugs pēkšņi paklupa, jo bija ar vienu kāju dziļi iestidzis līganajā velēnā. Palīdzēju piecelties un tikai pajautāju, vai bija līdz dibenam. Tūlīt gan sapratu, cik šajos apstākļos mans jautājums bijis muļķīgs. Tādēļ jo vairāk izbrīnījos, saņemot apstiprinošu atbildi – jā, bija. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka runājām un domājām par dažādiem dibeniem. Ķīša veiksmeMūsu pastāvīgajā ziemas makšķernieku kompānijā bija viens ar īsti makšķerniecisku uzvārdu – Ķīsis. Šā iemesla dēļ viņam bieži nācās uzklausīt pārējo biedru labsirdīgās zobgalības. Saulainā marta dienā sēdējām samērā ciešā bariņā uz neliela līcīša ledus. Raudas ķērās tīri labi. Pēkšņi paklīda ziņa, ka Ķīsim kaut kas gadījies. Uz mirkli pametām savas iesēdētās vietas un devāmies attiecīgajā virzienā. Tiešām – uz ledus gulēja zaļsvītrota skaistule, kas vēl reizēm paplikšķināja ar asti. Lietpratēji tūlīt deva vērtējumu – pāri kilogramam, bet zem pusotra. Ar atzinību, cieņu un, protams, zināmu skaudību vērojām skaisto zivi un laimīgo makšķernieku. Vispārējā klusumā kāds pēkšņi skaļi konstatēja notikušo faktu: «Ķīsis noķēra līdaku!» Pēc mirkļa līcīti pāršalca skaļš draudzīgs vīru smieklu koris, kādu vecais ezers laikam gan dzirdēja pirmo reizi savā garajā mūžā.Īstās vietas – otrā pusēĻoti agrā ziemas rītā vēl puskrēslā piebraucām pie norunātā ezera. Kaut arī tā platums tur bija vismaz kilometrs, droši devāmies pāri, jo pieredzējušiem makšķerniekiem zināms, ka labākās vietas vienmēr atrodas pretējā pusē. Pret ezera vidu satikām līdzīgu steidzīgu makšķernieku bariņu. Izrādījās pazīstami puiši no mūsu pašu pilsētas, tikai piebraukuši ezera otrā malā. Arī viņi nebija nekādi iesācēji, tādēļ nemaz nešaubījās par īstajām vietām… otrā pusē. Tikai viņiem šoreiz otra puse izrādījās otrā pusē. Pa dienas vidu izklīdām pa visu ezeru, lai vakarā satiktos katrs pie sava autobusa.Kopā ar mums parasti brauca arī kāds sirms un klibs večuks. Viņam, protams, nebija pa spēkam skraidīt kopā ar pārējiem, labākās vietas meklējot. Vīrs apsēdās tūlīt aiz niedrēm autobusa tuvumā un turpat vien nogrozījās visu dienu. Vakarā viņam kastītē zivju bija krietni vairāk nekā manējā, bet to nu gan varēja uzskatīt tikai par nejaušu sagadīšanos…Sarunas autobusā turp un atpakaļŠoreiz braucam uz visiem ļoti pazīstamu ezeru, tādēļ sarunas ir skaļas un pārliecinošas.«Drāzīsim tik tūlīt prom uz Stirnu sēkli! Diezgan tālu gan iznāk, toties bez krietna loma tur neviens vēl nekad nav palicis.»«Es iešu uz Briežu salu. Tur divpadsmit metru dziļumā guļ pamatīgi asari. Copē gan reti, bet ja paņem… o-o-o! Tad tik ir ko vilkt!»«Es pagājušajā sestdienā visu laiku nosēdēju līcītī pie vecās skolas. Nāca tādas raudas! Pievilku pilnu kasti un vēl pāris kilogramu vajadzēja iebērt atsevišķā kuļķenē.«Tik tālu nemaz nav jāiet, tepat Gulbju līcī var piedzīvot visādas lietas. Man aizpagājušajā ziemā pieķērās…»Tas pats autobuss, tie paši vīri, tikai atpakaļcelā sarunas ievērojami klusākas un mierīgākas.«Šodien kaut kā neķērās. Tas uz laika maiņu, tad jau neņem.»«Jā, un vējš arī nebija īstais.»«To gan varēja arī iepriekš paredzēt. Pat bērnam zināms, ka tukšā mēnesī uz ledus nav ko darīt.»«Jā, vajadzēja braukt uz Silmaņu ezeru, tur kaut ko būtu dabūjuši.»«Tik traki nemaz nav. Runcis visas raudiņas vienā reizē nemaz nevarēs apēst, un no sīkajiem asarīšiem iznāks tīri laba zivju zupa.»«Ja vēl pieliks kādu buljona kubiciņu, tad jau noteikti.Un vīri šķiras līdz nākamajai svētdienai, solot: «Tad gan mēs parādīsim!»Lai tā arī būtu – ne asakas!
