Indras Grasbergas «Krāsas un emocijas» pat sniegotā ziemas dienā rada gluži pavasarīgas noskaņas.
Pagājusi nedēļa, kopš Ādolfa Alunāna muzejā (Filozofu ielā 3) skatāma Indras Grasbergas gleznu izstāde «Krāsas un emocijas». Autorei bijušas piecas personālizstādes, bet interesentu (un ne tikai vizuālās mākslas cienītāju vien) ievērību savulaik izpelnījušās arī ekspozīcijas, kur blakus I.Grasbergas darbiem varēja vērot arī studijas «Iztēle» dalībnieku devumu. Šoreiz izstādīti tikai pašas autordarbi, varbūt tāpēc krāsām bagātajā ekspozīcijā nemana depresīvo noti, kas gribot vai negribot reizēm izlaužas gandrīz vai neapzināti – I.Grasbergas pamata darbavieta nu jau otro gadu desmitu ir psihiatriskā slimnīca «Ģintermuiža», kur no 2001. gada viņas vadībā norit mākslas terapijas nodarbības, viņas auklējums ir arī slimnīcā tapusī studija «Iztēle».«Šitā bilde no visa izstādītā raibuma vismaz kaut ko izsaka, nosaukums ir «Paaudžu maiņa» – vecais aiziet, un jaunais atnāk,» bilst autore, acīgi pamanījusi «Ziņu» korespondenta skatienu pievēršamies kādam no darbiem.- «Paaudžu maiņa» – vai tas ir saistībā ar jūsu decembrī nosvinēto jubileju?Tā nu gan nemaz nav domāts, vienkārši man sanāk brīžiem aizskart lielas tēmas. Kā grāmatā, ko mans dēls Indars uztaisīja. Esmu priecīga, ka izdomāju tādu ciklu – 13 darbi «Starp debesīm un zemi». Tiek skartas visādas sāpīgas tēmas, kurās iedziļinājos, strādādama slimnīcā «Ģintermuiža». Prātoju, kāpēc gan cilvēki nonākuši neirožu nodaļā. Toreiz, 2000. gadu sākumā, bija daudz neveiksmīgu sava biznesa sācēju, kuri kāpuši pa karjeras kāpnēm un ļoti neveiksmīgi krituši. Arī attiecības ar Dievu – cik daudziem tās pēkšņi aizsākušās, un nav nekāda padoma, kā tās nokārtot. Vientulība, pamestība un līdzīgas tēmas. No kā spārni rodas, vai ir brīži, kad cilvēks jūtas tik labi kā zivs ūdenī? Domāju, šādas tēmas nekad vecas nepaliek, ar tām esmu braukājusi pa visu Latviju, liku tās kopā ar slimnieku bildēm. To man ieteica darīt kāds pie mums uz slimnīcu atbraukušais austriešu psihoterapeits. Saņēmu ļoti daudz labu atsauksmju.- Šīs izstādes anotācijā sakāt, ka medicīna un māksla jums tagad ir apvienojušās. Hronoloģiski pirmā laikam tomēr bija māksla?Cik atceros, zīmēt man paticis vienmēr. Manā bērnības pilsētā Saldū pirmās iemaņas glezniecībā ieguvu no mākslinieka Kārļa Taubes. Tiesa, patika arī dejot un dziedāt. Skolotāji Saldus vidusskolā rosināja tālāk apgūt kādu ar kultūru saistītu jomu. Bet mana māsīca bija beigusi medicīnas skolu Rīgā, arī mammai šāda izvēle bija pa prātam.Ar skolu tiešām palaimējās, jo mācījos ne tikai pie labiem, bet arī vispusīgiem pedagogiem. Piemēram, iekšķīgās slimības mācīja nesen mūžībā aizgājušais Kārlis Auškāps vecākais, tagad pazīstamā režisora tēvs. Viņš mums bieži vien mēdza teikt apmēram tā – «meitenes, šovakar operā notiek tas un tas, teātrī atkal tāda izrāde un muzejā tikko atklāta jauna izstāde». Tā ka kultūru šajos divos Rīgas gados, protams, par vislētākajām biļetēm no vistālākajiem trešo balkonu stūriem, baudīju, cik vien varēju. Arī mākslas izstādes.- Pabeidzāt medicīnas skolu. Un tālāk?Vajadzēja rīkoties atbilstoši norīkojumam, un atgriezos Saldū, kur sāku strādāt par medmāsu slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Bet paralēli darbam specialitātē nez kādā veidā iznāca daudz noņemties ar dažādu sienas avīžu, kas tolaik bija ļoti aktuālas, noformēšanu un tamlīdzīgiem pienākumiem. Faktiski nevar teikt, ka kāds to visu būtu licis darīt tieši man, vienkārši tā sanāca.Noformēšanas darbi turpinājās arī Jelgavas poliklīnikā.- No Saldus nonācāt Jelgavā…?Ģimenes apstākļi – apprecējos, un vīrs 1965. gadā atveda uz Jelgavu. Turpinājās ne tikai zīmēšana un noformēšana, bet arī citas aizraušanās – deju kolektīvs «Jaunība» Viļa Ozola vadībā. Es dejoju, vīrs Ilmārs dziedāja pavadošajā vokālajā ansamblī pie Rūdolfa Šteina. Nebija laika pat domāt par bērniem, tie sāka rasties drusku vēlāk…. Lai gan zināju, ka man būs divi dēli un kā viņus sauks. Tā arī notika, nu ir Indars un Gundars – viens aizraujas ar fotogrāfiju, otrs kļuvis par aktieri. Noformējot Jelgavas poliklīniku, iznāca sastapties ar mākslinieku Visvaldi Garokalnu, kurš kļuva par manu lielāko skolotāju akvareļglezniecībā. Jutos ļoti pagodināta, ka līdz ar profesionāliem māksliniekiem tiku aicināta dažādos pasākumos un izbraukumos. Arī mājās vide gadījās ļoti atbilstoša. Vispirms dzīvojām nomalē Viskaļu ielā, tad vīrs dabūja dzīvokli pilsētā, mājas augšējā – piektajā – stāvā, bet izrādījās, ka tajā pašā ēkā virs mums vēl iekārtotas darbnīcas Jelgavas māksliniekiem.Iestājos arī kultūras nama gleznošanas studijā, kuru tolaik vadīja Visvaldis Garokalns.- Arī tagad vēl esat gleznošanas studijā?Es pat īsti nezinu, kā tur ir ar formālo pusi. Tas laiks, kad nodarbībās zīmēju klusās dabas, ir pagājis. Bet padomu tagadējam studijas vadītājam Ivaram Klaperim varu paprasīt jebkurā laikā. Kā dažreiz mēdzu teikt – man tā mākslas mācīšanās sanākusi tāda gara. Cits Mākslas akadēmijā studē piecus gadus, es kā gleznotāja bez diploma mācos visu mūžu.Ar Visvaldi Garokalnu man tiešām bija ļoti labas attiecības, jo viņa attieksme pret tā saucamajiem neprofesionāļiem nebija augstprātīga, bet ļoti saprotoša. Kas to lai zina, varbūt tāpēc, ka viņam pašam nebija Mākslas akadēmijas diploma.Vēl viens cilvēks, kurš man radošajā ziņā daudz palīdzējis, ir māksliniece Māra Zītare no Rīgas. Esmu braukusi plenēros kopā ar viņas vadīto glezniecības studiju «Umbra». Tur Māra mūs ņēmās mācīt ļoti stingri, gluži tā, kā tiekot mācīts Mākslas akadēmijā. Toreiz tā bija liela un laba skola. Toties tagad viņa mēdz teikt arī tā: «Nevajag, neglezno tik pareizi!» Un tur es pilnīgi piekrītu – mainās laiki, un mums jāmainās tiem līdzi.- Jums ir vistiešākā saistība ar vēl kādu studiju, varētu pat teikt, ka «Iztēle» ir jūsu lolojums.Studiju «Iztēle» esmu izveidojusi, kad sāku strādāt psihiatriskajā slimnīcā «Ģintermuiža». Pasaulē kļuva populāras tādas ārstniecības metodes kā mākslas, mūzikas un citas terapijas. Zinot manu aizraušanos ar glezniecību, «Ģintermuižas» vadība 2001. gadā piedāvāja man sākt mākslas terapijas nodarbības. Talantīgākie audzēkņi apvienojušies studijā «Iztēle» un pat visai regulāri piedalās izstādēs.- Bet ja nu nav šāda talanta? Vai mākslas terapijas nodarbības pieejamas ikvienam?Tās var apmeklēt ikviens slimnieks, kam vien ir vēlēšanās un atļauj veselības stāvoklis. Obligātas tās nav, viss notiek brīvprātīgi. Nodarbībās pats galvenais ir darbošanās, nevis rezultāts. Ikvienam, lai cik neizglītots cilvēks būtu mākslā, piemīt vizuālās izteiksmes spējas un arī attieksme pret krāsām. Bet netrūkst arī tādu, kas apveltīti ar mākslinieka spējām, un pat tādu, kuru profesija saistīta ar vizuālo mākslu – katrā slimnīcā, arī «Ģintermuižā», ārstējas visdažādākie cilvēki. Daži no tiem, kuri slimnīcā nonākuši atkārtoti, jau ir lietas kursā un pat paņēmuši līdzi savas krāsas vai citus darba rīkus.- Sākums droši vien nebija no vieglajiem, tas taču bija kas jauns?Īstas skaidrības, ko darīt, sākumā, protams, nebija, izglītojos, kā nu varēju. Labāk kļuva, kad 2006. gadā Latvijā nodibināja Mākslas terapeitu asociāciju un zināšanas varēja krāt vasaras skolās un semināros, arī aiz robežām. Nu man ir izsniegts arī atbilstošs sertifikāts, bet par īstu profesionāli šajā jomā izvairos sevi saukt.- Ko liecina novērojumi – vai mākslas terapija palīdz?Noteikti. Pacients atbrīvojas no negatīvajām emocijām, nostiprina savu pašapziņu. Vizuālie jēdzieni cilvēka domāšanu bieži vien atspoguļo daudz labāk par vārdiem, tādējādi veidojas atgriezeniskā saikne – no mākslas terapijas stundās radītā ārsts var daudz ko uzzināt par slimības cēloņiem un gaitu. No krāsām vien daudz var uzzināt, piemēram, depresīva cilvēka darbos gaišie toņi tikpat kā neparādās.
