Klosterī dators ir nepieciešams tikai rēķinu samaksai, bet par aizgājējiem lūgšanas nepārtrūkst ne mirkli.
Ieejot Valgundes klostera jeb Kristus Apskaidrošanās Tuksneša teritorijā, šķiet, ka nonākts mazā ciematā – visapkārt nelielas, pārsvarā koka, mājas, vairāki dievnami. Taču dzīve meža ielokā ir citāda – tur mīt 48 Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klostera filiāles mūķenes, par kuru dzīvi «Ziņām» stāsta māsa Kalisfenija, kura klosteri par savu dzīvesvietu izvēlējusies pirms 20 gadiem. Viņas vārda tulkojums no grieķu valodas nozīmē «labais spēks».Uzceļ kā pateicību par izveseļošanosRīgas un Valgundes klostera izveidotājas ir imperatores Marijas Fjodorovnas galma dāmas Jekaterina un Natālija Mansurovas. Viņu vecāki bija ļoti ticīgi, daudz nodarbojās ar labdarību. Ģimene ilgāku laiku dzīvoja Jeruzalemē, kur viņu ticība vēl vairāk nostiprinājās. Pēc atgriešanās Krievijā Natālija smagi saslima, tāpēc ģimene nolēma pārcelties tuvāk jūrai, nopirka dzīvokli Rīgā. Natālija sāka atlabt un kā pateicību Dievam kopā ar māsu 1891. gadā Rīgā nodibināja privātu bāreņu patversmi, kurā sākotnēji uzturējās cietumnieču bērni. Vēlāk patversme izauga par pareizticīgo klosteri, jo tajā sāka uzturēties arī vecākas ticīgas sievietes. Klosteri nosauca par godu mūku aizbildnim Sergijam – Svētās Trijādības-Sergija klosteris.Klostera māsas darināja ikonas un sveces, tāpēc vajadzēja vairāk telpu. Tā kā klosteris atradās pilsētā, mūķenēm vajadzēja arī klusāku vietu, kur varētu nodoties lūgšanām, tāpēc māsas Mansurovas uzrakstīja vēstuli imperatoram Aleksandram III, lūdzot piešķirt zemi klostera filiālei.Kad no valdnieka saņemta atbilde par zemes piešķiršanu pie Mītavas, māsas devās zemesgabalu apskatīt, ieraugot tumšu un necaurbraucamu mežu. Viņas sāka dzīvot pie mežinieka, kurš bija luterānis. Viņš sievietēm pastāstīja, ka jau vairākas reizes virs piešķirtā meža esot redzējis pareizticīgo krustu, tāpēc nodomājis, ka mežā noteikti notiks kāds brīnums. Tas vēl vairāk iedvesmojis māsas. Apmēram pēc divām nedēļām māsām izdevies atrast pļavu krusta formā, tāpēc viņas laukuma centrā uzstādījušas krustu, pie kura arī skaitīja lūgšanas. Vairākus gadus sievietes tagadējā klostera teritorijā dzīvoja tikai vasarās, balinot vasku sveču veidošanai, gādājot malku un vācot meža veltes.Līdz 1897. gadam teritorijā nebija celtņu, bet vietējie, kas strādāja otrā Lielupes krastā Ņesterovu un Trifonovu ķieģeļu rūpnīcā, klostera pamatlicējām ieteica lūgt rūpnīcas īpašniekiem ķieģeļus. Tie arī tika piešķirti, un tapa vārti un dievnams, kuru pašlaik izmanto svētkos, māsas arī labprāt tajā dzied, jo telpās ir laba akustika. Dievnams ir neliels, jo tā būvēšanas laikā attīstījās Rīgas klosteris, tāpēc visi līdzekļi tika veltīti tam.Otrs dievnams izbūvēts no priežu baļķiem, arī viss interjers sākotnēji bijis no koka. Šo dievnamu māsas apmeklē katru dienu divas reizes – rīta un vakara lūgšanu laikā.Raudot vairākas svētbildesKlostera ēkas pārdzīvojušas abus karus, dažās gan nācies mainīt grīdu. Kalisfenija stāsta, ka parasti klosteru teritorijās netiek veidoti kapi, taču, atgriežoties pēc evakuācijas Novgorodā pēc Pirmā pasaules kara, māsas pie dievnama pamanījušas karavīru apbedījumus, tāpēc līdz pat šodienai kapi tiek paplašināti – tajos tiek apglabātas gan māsas, gan mācītāji. Savukārt aiz žoga mieru rod arī māsu radinieki un citi ticīgie, kas vēlas tikt apglabāti līdzās vietai, kur nepārtraukti kāds aizlūdz par viņu dvēselēm.Kalisfenija stāsta, ka klosterī ir divas īpašas Dievmātes ikonas. Ar vienu klostera māsas sāk visus darbus, skaita lūgšanas pirms garākiem ceļojumiem, arī uguns virtuves pavarda kurināšanai tiek ņemts no svecēm pie svētbildes. «1946. gadā notika brīnums – tēvs Kosjma sapnī redzēja, ka Dievmāte viņam lūdz apģērbu. Pēc pamošanās viņš tālā stūrī atrada tumšu ikonu, kuru lūdza apģērbt – māsas izšuva īpašu apģērbu,» apgalvo mūķene. Savukārt kā Dieva svētību pareizticīgie izjūt citas ikonas «raudāšanu», kas izpaužoties kā mirru izdalīšanās. «Ikonu gleznojusi kāda māsa, diemžēl nav saglabājusies informācija, kura tā bija. Ap 1995. – 1997. gadu tā izdalīja mirres, tāpēc stiklā izveidotas speciālas durtiņas, caur kurām eļļainus rasas pilienus savāc speciālā traukā, lai varētu svētīt ticīgos,» par brīnumiem stāsta māsa, kura līdz 13 gadiem dzīvoja Tukumā un laicīgajā pasaulē bija Margarita, taču, atbraucot skolas brīvlaikā uz klosteri un sajūtot tā auru, nolēmusi palikt Valgundē uz visiem laikiem.Pārtiek no ziedojumiemKlostera pārstāve noliedz, ka pareizticīgā baznīca ar saviem kanoniem neļauj ticībai pievērsties tiem, kuriem bail izdarīt ko nepareizi: «Krievijā un Grieķijā dievnamos aizliedz fotografēt, mēs to ļaujam, aicinot pret šīm bildēm izturēties ar cieņu, neizmest miskastē. Arī tad, ja sieviete ienāk biksēs vai bez galvassegas vai kāds apsēžas dievkalpojuma laikā, uzreiz nedzenam prom. Vēlāk, skatoties uz pārējiem, cilvēks pats sapratīs, kas jādara.»Viņa novērojusi, ka pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku sāk pievērsties Dievam, bet, nonākot klosterī, viņu ticība vēl vairāk nostiprinās. «Arī luterāņi kļūst par pareizticīgajiem, jo mūsu ticība sniedz lielāku garīgu piepildījumu,» pārliecināta Kalisfenija, stāstot, ka klosterī nav noteiktas maksas par aizlūgšanām un kristībām – katrs drīkstot dot tik, cik var atļauties. No ziedojumiem un māsu gatavoto sveču, rožukroņu un ikonu pārdošanas klosteris arī dzīvojot.
