Jaunajam uzņēmumam «Ramonas darbnīca» nākas tikt galā ar izaicinājumiem, kuru pārvarēšanā pirmkārt svarīga pareiza sirds attieksme.
«Spriežot pēc darbinieku skaita, esam ļoti mazs, bet pieprasījuma ziņā varētu būt vidējs uzņēmums. Mēs spētu paņemt krietni vairāk pasūtījumu, bet neņemam, jo zinām, ka vienas netiksim galā. Ir totāls kadru deficīts. Piemēram, lai izpildītu «Ziedot.lv» pasūtījumu, mans vīrs pat nāca un strādāja pie mašīnas. Nebija citas izvēles,» par savu dvēselē un smagā darbā izauklēto uzņēmumu «Ramonas darbnīca» teic tās īpašniece Ramona Krūmiņa. Tas ieskicē savā ziņā paradoksu, kāds izveidojies bezdarba pārņemtajā Latvijā un liek šķēršļus uzņēmējdarbības attīstībā. Darbs ir. Taču vispirms tajā jāiegulda liela centība un patikšana, lai varētu sākt runāt par pieklājīgu atalgojumu. Tomēr tā vietā daudzi redz tikai ciparus un klūp.Pirmie gadi, krājot pieredzi un materiālo bāziTas gan nav Ramonas stāsts. Citādi viņa nebūtu tikusi līdz savam uzņēmumam, kurā top visa veida trikotāžas izstrādājumi – sieviešu, vīriešu un bērnu apģērbi, kā arī somas, šalles, salvetes un rotaļlietas. «Darām visu, ko prasa, – adām, tamborējam un izšujam. Vēl tikai apaviem neesam ķērušās klāt,» smejas rokdarbniece, kura ikdienā plecu pie pleca strādā kopā ar savu uzticamo darbinieci Inesi Osokinu.Taču sākumā R.Krūmiņa bija viena. «Ar trikotāžu darbojos jau no 15 gadu vecuma, bet visu laiku kā darba ņēmēja. Pirms aptuveni pieciem gadiem aizgāju no uzņēmuma un ieguvu pašnodarbinātā statusu. Trīsarpus gadu aizritēja, intensīvi uzkrājot pieredzi un materiālus, – tad tev ar klientu iet, tad atkal neiet –, kamēr vispār tiku līdz stabiliem, drošiem pasūtītājiem,» sākumu, kas mijās arī ar vispārējo ekonomikas lejupslīdi, atceras Ramona.Neiztikt bez projektu atbalstaTomēr tas viņu neapturēja tikt līdz «Ramonas darbnīcai», kas oficiāli dibināta 2012. gada 26. septembrī un ne tikai izpilda vietējos pasūtījumus, bet arī eksportē savu produkciju uz Šveici, Vāciju, Itāliju, Krieviju. Palīdzēja dalība Hipotēku bankas atbalsta programmā uzņēmējdarbības sākšanai, ko līdzfinansē ES. Tajā iekļūt gan nebija viegli.«Augot apjomam, biju nonākusi tiktāl, ka jau varēju sevi apliecināt. Man bija zināmi biznesa partneri tepat Latvijā un ārzemēs, bet trūka tehnikas, cilvēku un apgrozāmo līdzekļu. No kaut kā bija jāsāk. Kā pašnodarbināto mani mētāja no vienas bankas uz otru, bet atbalstu nekur nevarēju dabūt. Valstī runā par atbalstu uzņēmējiem, taču bija ļoti stipri sevi jāpierāda, kamēr noticēja. Tagad ar Eiropas naudu kuļamies tālāk,» teic rokdarbniece, priecādamās par programmas laikā iegūtajām iekārtām. Tās ļauj paveikt uzdevumu ievērojami ātrāk. Līdz ar to ražošana kļuvusi efektīvāka.«Lūkosimies arī pēc citām projektu iespējām. Būtu muļķīgi tās neizmantot tikai tāpēc, ka tur būs daudz papīru. Pretējā gadījumā pašam aizmugurē jābūt ļoti lielām finansēm. Neviens piegādātājs taču nepiekrīt tam, ka viņiem samaksās, kad produkcija būs uzadīta un pārdota. Naudu vajag uzreiz. Tāpēc kaut kur jādabū tie apgrozāmie līdzekļi. Iekārtas arī nav lētas. Turklāt, piedaloties projektos, «bišķi» norūdāmies,» sarunā iesaistās Inese.Darbs nav tas vieglākaisKaut arī apgriezieni uzņemti un apjomi aizvien aug, darba roku trūkst. «Kas to maizīti ēdis, zina, ka tā nav salda. Vistiešākajā nozīmē tas ir fiziski smags un skrupulozs darbs. Sāp rokas, mugura. Daudzi nevar ilgi nosēdēt. Šim darbam jābūt sirdslietai, lai tas sanāktu. Tāpēc to ļoti grūti nosaukt par biznesu,» vēlreiz apliecina R.Krūmiņa.Uzņēmēja min – kadru deficīta iemesls ir arī tas, ka Rīgā palikusi tikai viena skola, kur, turklāt par bargu naudu, iespējams apgūt mašīnadīšanas prasmes. Kas tajā ieguldījis, vēlas arī ekskluzīvu samaksu, taču «Ramonas darbnīca» to nevar atļauties. Jaunais uzņēmums cenšas panākt maksimālu kvalitāti ar minimāliem izdevumiem. Plusos palīdz noturēties realizētais daudzums, nevis atsevišķi gabaldarbi.«Daudziem, kas nāk, pirmais jautājums ir – cik jūs maksāsiet? Kā strādās, tā arī maksās! Nepatīk arī tas, ka nemaksā par stundu atsēdēšanu, bet paveikto,» darba meklētāju pretenzijas fiksējusi I.Osokina. Ramona piebilst, ka uzņēmums bijis gatavs arī apmācīt potenciālos darbiniekus. Tašu šis pasākums izrādījies bezjēdzīgs. Kāda sieviete pat prasījusi, cik viņai maksāšot par mācīšanos. Tāpēc saspringtākos brīžos nākas izlīdzēties ar ģimenes – māsas Rigondas Lejiņas un mammas Vilmas Lejiņas –, kā arī draugu atbalstu. Gan jāatzīst, ka nesen «Ramonas darbnīcas» komandai pievienojusies mācekle Anna Ramza.Latvijā grūti dabūt specifisko dzijuSparīgi kulties uz priekšu jaunajam uzņēmumam nākas ne tikai darbinieku un pasūtījuma ziņā. Jādomā arī, kur gādāt izejmateriālu.«Šuvējiem nedaudz vieglāk – klients tepat veikalā var nopirkt audumu un atnest uz šūšanas darbnīcu. Taču šeit nevar nopirkt specifisko dziju, kas der mašīnām. Pagāja laiks, kamēr kāds padalījās ar informāciju un apzinājām visas vietas, kur šādu dziju iespējams dabūt. Patlaban to pa taisno vedam no Baltkrievijas, jo tur ir krietni lētāk. Savukārt linu gādājam no Lietuvas. Jelgavas linu fabrika nevar iedot tādu, kas derētu mašīnām,» stāsta R.Krūmiņa, pauzdama nožēlu, ka līdz ar «Ogres trikotāžas» dzijas ražotnes slēgšanu Latvija palikusi bez sava ārpus republikas robežām atzīta zīmola.Peļņa ne vienmēr ir galvenaisTiekšanās pēc stabilitātes un attīstības jauno uzņēmumu nav kavējusi iesaistīties arī sirsnīgos pasākumos, kuros domas par iespējamo peļņu galīgi nav prātā. Viens no tādiem bija labdarības organizācijas «Ziedot.lv» rīkotais projekts «Laimīgai Latvijai». Tā laikā «Ramonas darbnīca» organizācijai par simbolisku samaksu piegādāja dažādas sagataves, kuras tālāk citi rokdarbnieki (vientuļās māmiņas, pensionāri, invalīdi un citi neaizsargāti sabiedrības locekļi) varēja apstrādāt – apadīt, apšūt un apcakot – un pārdot.««Ziedot.lv» paši mūs atrada. Tā nav tā organizācija, kurai atteikt. Ja mēs skatītos tikai uz to, kā un kur vairāk nopelnīt, mūs te vispār nebūtu,» biznesa noslēpumu atklāj uzņēmēja.
