Vēlas, bet nesanāk! Tā lielos vilcienos varētu raksturot Latvijas Vecāku kustības veiktā pētījuma, kurā analizēta vecāku un skolas sadarbība, rezultātu. Lai gan izglītības iestādes jau vairākus gadus augstu ceļ karogu ar trim līdzīgi kā olimpiskajiem apļiem, kas simbolizē skolas, bērna un vecāku ciešo mijiedarbību, joprojām daudzas mammas un tēti mācību iestādes durvis ver ar zināmu nepatīkamu urdoņu pakrūtē. Tam ir vairāki iemesli, piemēram, sajūta, ka esi spēris kāju ārpus tavas kompetences esošā teritorijā, kur valda neizprotamie pedagoģiskie likumi. Taču visbriesmīgākā, manuprāt, ir apziņa, ka savos 20, 30, 40 un gados, par spīti iegūtajai profesijai, dzīves pieredzei un gudrībai, turpini tikt audzināts un mācīts, kā audzināt un mācīt savu mīļo atvasīti. Ironiski, bet stars, kas pēc skolas absolvēšanas solīja izlaušanos pieaugušo brīvībā, saliecies aplī un atkal padevīgā pozā iesēdinājis klases solā. Tas gan kļuvis krietni par šauru, taču izjūtas tās pašas, ka tavā saprašanā joprojām kaut kā pietrūkst. Izglītības iestādes nodomi droši vien ir ļoti labi, tomēr pieaugušā uztvere vairs nespēj normāli ņemt pretī pirksta kratīšanu bērnudārza vecāku sapulcē, ka ar mazo vairāk jārunā un jāradina pie veselīga ēdiena. Vai skolā, kur pārmet bērna izklaidību, nevīžīgo rokrakstu vai nepietiekamo satraukumu pirms gaidāmajiem pārbaudes darbiem. Tāpēc nav brīnums, ka ar katru klasi vecāku pārstāvniecība sapulcēs kļūst aizvien mazāka un saikne ar skolu karājas vien dienasgrāmatas pārbaudīšanas mata galā. Ja tajā spīd labas atzīmes un nav piezīmju, fūuu, varu mierīgi dzīvot! Ja ne, agri vai vēlu skanēs klases audzinātājas zvans. Aste kājstarpē, un uz skolu, nolaistām acīm mājās apsolot kārtīgu sarunu ar grēkāzīti. Kamēr tas nemainīsies – kāda tur vecāku un skolas sadarbība!
Nemāciet mani!
00:01
24.01.2013
66