Keniju redz kā bada nomocītu zemi ar vientuļiem bērniem.
Dabas rezervāti un safari parki ar neskartu dabu un romantiskām ainavām; klejojošās masaju ciltis košu krāsu apģērbos; lielisks klimats un neaprakstāma viesmīlība; Indijas okeāns ar tirkīzzilu ūdeni, smilšainām pludmalēm un vairāk nekā 30 grādu siltu ūdeni. Tik pievilcīgi Austrumāfrikas valsti Keniju popularizē Latvijas ceļojumu aģentūras. Taču Iluta Pētersone (20 gadu) šajā zemē redzēja arī «mēness otru pusi» – to, ko kenijieši tūristiem parasti neizrāda: bērnunamus, pamestos ielu bērnus, nabadzīgus ciematus.Pirms diviem gadiem gandrīz 13 miljonus cilvēku Āfrikas ragā skāra lielākais sausums pēdējo 60 gadu laikā. Kenijā pārtiku un tīru ūdeni vajadzēja aptuveni 3,7 miljoniem iedzīvotāju. Humāno palīdzību viņiem sniedz daudzas pasaules valstis.Pērn Kenijā vizītē ieradās ES attīstības komisārs Andris Piebalgs un paziņoja par jaunu ES atbalstu šīs zemes ļaudīm. Līdz 40 miljoniem eiro Kenijai tika paredzēti pārtikai, ūdens apgādei un iztikas līdzekļiem. Īpašu uzmanību solīts pievērst mātēm un bērniem, jo viņi ir pirmie sausuma un bada upuri, Eiropas Komisija paziņoja presei.Atbalsts zemei – tūrismsIluta ieradās Kenijā aizvadītā gada nogalē un uzturējās šajā Āfrikas valstī trīs nedēļas kā viena no skolēnu pieredzes apmaiņas brauciena dalībniekiem. Jauniete mācās Norvēģijas pilsētas Stavernas tautskolā, kas rīko mācību ekskursijas uz vairākām pasaules valstīm. «Kenija pārsteidza ar nabadzību, un, jā, tur cilvēki tiešām mirst no bada,» stāsta Iluta. Par badu Āfrikas valstīs viņa bija dzirdējusi jau agrāk Latvijā, taču toreiz nodomājusi, – tā nav viņas problēma.«Kad Kenijā satiku vietējos cilvēkus, man pat radās vainas apziņa. Sapratu, ka vēlos nākotnē viņiem palīdzēt, – vai nu saistīt to ar savu profesiju, vai aizbraukt uz Keniju kā brīvprātīgā. Tur cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, un man ir sajūta, ka mēs katrs varam viņiem mazliet to sniegt.»Ar Ilutu tiekos gada nogalē, kad viņa atbraukusi uz savu dzimto zemi sagaidīt Ziemassvētkus un jauno gadu, bet nu jau atgriezusies Norvēģijā, kur turpina mācības. Šo zemi izglītības iegūšanai Iluta izvēlējusies tālab, ka tur jau dzīvo un strādā viņas vecāki.Ilutai ir daudz fotogrāfiju no Kenijā pavadītajām nedēļām. Vienā redzami tumšādaini zēni, kas spēlē futbolu (tie ir ielu bērni, kuriem nav ģimenes, skaidro Iluta), bet citā bildē kā krass kontrasts viņiem kāda cilts sievietes košos tērpos dzied un izklaidē tūristus.Tūristi Kenijai ir vajadzīgi, jo atstāj tur savu naudu, atzīst Iluta. «Baltie cilvēki kenijiešu uztverē ir bagāti, tāpēc visi viņiem saskrien apkārt, smaida, bet tas ir nodomu, – varbūt palīdzēs.»Savas rases cilvēkus Iluta Kenijā gan redzēja maz un arī tad – pārsvarā pilsētu lielveikalos. Veicas, ja tiek bērnunamāVisvairāk Ilutai atmiņā palikuši Kenijā sastaptie bērni. Norvēģijas tautskolas audzēkņiem izrādīja bērnunamu, ko pirms 20 gadiem atvēris kāds anglis. Viņš joprojām tur dzīvo un saimnieko fermā, ko iekopis, lai nopelnītu naudu un uzturētu bērnunamu.Anglis atzinis skolēniem, ka nekad agrāk neesot iedomājies, ka paliks uz dzīvi Kenijā. Pirmie 10 gadi bijuši ļoti grūti, bet otri 10 – jau vieglāki.Bez ģimenēm Kenijā ir ļoti daudzi bērni. Tiem, kurus paņemot bērnunamos, veicoties, bet pārējie paliekot uz ielas. Viņus dēvējot par ielu bērniem.Ielu bērnus Iluta un viņas skolasbiedri sastapa trīs reizes – kopīgos futbola mačos un radošajās darbnīcās. Tādus pasākumus rīko vietējā organizācija «Fanaka», dodot mazajiem bezpajumtniekiem iespēju kaut uz mirkli atslēgties no skarbās ikdienas, citādi viņi paši aizmirstas, ostot līmi.«Pirmā reize, kad satikām ielu bērnus, bija šausmīga. Visi sastājās rindā un skatījās. Jutos neērti, gribējās iet atpakaļ uz autobusu,» tā brīža emocijas neslēpj Iluta. Mute no brīnumiem vaļāEiropiešus eksotiskā Kenija pārsteidz tik pamatīgi, ka mute no brīnumiem bija vaļā visas trīs nedēļas, smaida Iluta. Šajā zemē ir arī krāšņs skaistums, ko redzēt, pirmkārt jau daudzveidīgā daba: savannas, tuksneši, kalni, ezeri un okeāna piekraste. Indijas okeānā Iluta gan peldējās, gan arī snorkelēja, priecājoties par silto ūdeni, zivīm un koraļļu rifiem. «Skaties kā uz akvāriju,» viņa salīdzina.Citudien Kenijas citā malā Iluta kopā ar pārējiem jauniešiem kāpa stāvā kalnā, kura virsotne atrodas aptuveni trīs tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Nakti turpceļā viņi pārlaida kalnu ciematā mazās kleķa būdiņās ar salmu jumtu. Ciemata iedzīvotāji deva gan pajumti, gan pacienāja ārzemniekus ar vakariņām, galdā liekot pankūkas, rīsus un gaiļa gaļu. Gaiļa gaļa Kenijā ir karalisks ēdiens, ko ikdienā neēd, taču ciemiņiem tika atvēlēts pats labākais. Savukārt vietējie pavadoņi pārgājiena laikā jauniešus pamieloja ar svaigi plūktiem banāniem, kas esot ļoti, ļoti garšīgi. Latvijā nopērkamie tiem nelīdzinoties ne garšas, ne izskata ziņā, secina Iluta. Norvēģijas tautskolas audzēkņi apciemoja arī kādu no Kenijas ciltīm. Tās ļaudis izrādījuši arī savu slimnīcu, kur ārsts ierodas vienu vai divas reizes nedēļā. Slimniekus no tuvākā apvidus tur nogādā, nesot uz koka nūjām.Tūrisma jomā Kenija ir viens no populārākajiem safari braucienu virzieniem, jo pārsteidz ar koncentrēto savvaļas dzīvi. Šajā zemē ir vairāki desmiti nacionālo parku un dabas rezervātu, kur var redzēt neskaitāmus savvaļas dzīvniekus, kas mīt tikai Āfrikā. Iluta savā safari ieraudzīja lauvu, leopardu, zebras, pelikānus, žirafes. Tautskolā viņa mācās klasē ar sporta novirzienu un sportojusi arī Kenijā. «Bijām treniņu centrā augstkalnē, kur trenējas Kenijas vieglatlēti. Bāze atrodas divus tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Pirmo dienu mēs tur vispār neko nevarējām darīt, otro – tikai gājām pastaigā un vienīgi trešajā dienā sākām nedaudz skriet,» stāsta jauniete. Viņi arī redzējuši, kā skriešanā trenējas vietējie sportisti. Kenijas gargabalnieki ir slaveni visā pasaulē, uzvarot daudzās pasaules mēroga sacensībās.Tagad Iluta ar interesi turpina iepazīt Norvēģiju un tās ļaudis, bet ir pārliecināta, ka atmiņas par Keniju saglabāsies spilgtas vēl ilgi.
