Nepilnus piecus procentus no visām publikācijām sporta jomā ir rakstījušas sievietes, un tikai nepilni pieci procenti rakstu un ziņu skar sporta kultūras un sociālos aspektus. Sievietei sportistei ir četras reizes lielākas iespējas, ka viņu intervēs sieviete. Ja vispār intervēs.Sports šķiet pēdējais vīriešu bastions pasaulē, kurā sievietes ir puse no iedzīvotājiem. Sports tomēr nav vīriešu pirts, kur par sievietes klātbūtni būtu jābrīnās. Taču sieviešu sporta žurnālistikā pagaidām tikpat kā nav. Arī kā ziņu subjekti neatkarīgi no jomas Eiropā sievietes ir tikai ceturtajā daļā gadījumu. Iet vieglāko ceļuKipras «Star Media Group» Sporta departamenta galvenais redaktors Čelens Obens ir pārliecināts, ka sievietes var rakstīt par sportu, «ja reiz viņas var nodarboties ar sportu». Kiprā par sporta žurnālistēm tradicionāli kļūst bijušās sportistes, viņaprāt, tas ir loģiski, jo, «lai rakstītu par spēli, ir jāzina tās noteikumi». Dienvidnieciskajā Kiprā žurnālistu vidū tikai 20 – 30 procentu ir sievietes, no tām tikai 10 procentu strādā sporta jomā. Parasti katra paša reportiera ziņā ir, ko un kā rakstīt, tāpēc lielākā daļa izvēlas nevis analītisku pētniecību, bet ziņot par rezultātiem, sēžot redakcijā pie galda un telefoniski apjautājoties pēc kāda viedokļa par spēli. 90 procentiem sporta reportieru tas nav pamatdarbs. Č.Obens apliecina – redaktors vērtē stāstu, ne autoru. Ja tas ir labs, to publicē. Jautājums – kāpēc sievietes nepiedāvā stāstus? Viņš pieļauj, ka zināmā mērā to skaidro tradicionālais sadalījums – sievietei «otrs darbs» joprojām ir mājasdarbi un ģimene, vīrietim – sports. «Sievietes nav tik ieinteresētas sportā, tāpēc arī viņas ir retāk sastopamas kā sporta žurnālistes. Vīrietis nedēļas nogalē iet uz spēli, raksta par to avīzei, bet sieviete parasti kaut ko dara mājās,» klāsta Č.Obens. Cits jautājums, vai tā ir brīvprātīga vai stereotipu uzspiesta izvēle. Viņaprāt, ne tikai masu mediji iegūtu, ja sievietes vairāk pievērstos sportam, arī pats sports tiktu atainots plašāk, dažādāk. «Kamēr vīrietis skatās vienā virzienā, sieviete atrod vairākas perspektīvas. Vienu un to pašu lietu var uztvert un atspoguļot dažādi.» Tomēr viņš pieļauj, ka sievietēm varētu būt grūtāk strādāt sporta jomā, jo tā ir agresīvāka, tā ir vīriešu vide. Jūt «stikla griestus»Bulgārijā sievietes ir sporta reportieru lielākā daļa – 70 procentu –, teic žurnāla «Forbes» Biznesa un sporta daļas redaktore Eleonora Tarandova. Taču tas ir reportieru – darītāju, ne redaktoru, proti, satura, atlases līmenī, kur dominē vīrieši. Viņas atrašanās redaktora amatā drīzāk esot loģisks izņēmums, ne likumsakarība – pirmais maģistra grāds iegūts sportā, otrs žurnālistikā. Reportiera darbs ir zemu atalgots, vīrieši cenšas straujāk tikt pa karjeras kāpnēm uz augšu, un viņiem tas arī labāk izdodas. «Stikla griesti» ir neredzama robeža – teorētiski tu vari, bet praktiski tas ir grūti, gandrīz neiespējami. E.Tarandova zina, ka sievietes ir elastīgākas, labāk apgūst jaunas zināšanas un pieredzi. Sieviešu līdzvērtīga pārstāvniecība sporta žurnālistikā, vairāk publikāciju par sieviešu sportu piedāvātu plašāku sociālo lomu, interešu iespējas. «Bulgārijā populāra ir tenisiste Cvetana Pironkova. Viņa ir viens no labiem piemēriem meitenēm, kuras vēl tikai meklē savu vietu dzīvē. Ja arī vēlāk meitene negūs panākumus profesionālajā sportā, viņas izvēlētais dzīves modelis būs aktīvāks, veselīgāks,» spriež E.Tarandova. Žurnālistiem ir pienākums piedāvāt dažādību, tas nozīmē, ka arī sportā jānosedz pēc iespējas plašāks «spēles laukums». Savējo klubiņšSporta žurnālistiem latiņa ir nolaista nepiedodami zemu, ko apliecina pētījuma dati – 40 procentiem rakstu ir atsauces tikai uz vienu informācijas avotu, 20 procentiem tās nav vispār. Nereti sporta žurnālisti atgādina drīzāk fanu vai vecu čomu klubiņu, kas zina, kā pie bāra letes ar apmaksātu kausu rokās pārrunāt lietas ar savējiem un labi jūtas ierastajās divās dobēs, nekreņķējoties, ka viss pārējais dārzs, proti, īstā sporta dzīve, paliek ārpus publikācijām. Tik spēcīgus apgalvojumus izteic Džons Amaeči, kādreizējais NBA spēlētājs, kas tagad strādā vairākos Lielbritānijas televīzijas kanālos un komentēja arī Londonas olimpisko basketbola turnīru. Ja negribi, lai tevi izmet no bāra, jāraksta smuki un tas, kas interesē pārējos večus. Citādi vispār bez alus paliksi – alternatīvam rakstošajam jārēķinās, ka informācija var nenākt viegli. Faktiski – var neatnākt vispār.Kolorīts ir arī vēl kāds Dž.Amaeči lietots salīdzinājums – daudziem ir izdevīga ilūzija par sportu kā pūkainu, lēkājošu zaķi, kas veicina mieru un draudzību, un neviens negrib būt tas, kas šo «zaķīti» nošaus. Patiesībā sports ir nežēlīga industrija, lielas biznesa intereses un intrigas. Lieliem klubiem ir iespēja algot preses dienestu, kas gādā par publicitāti. Pārjautājot, kāda ir attieksme, ja par sportu sāk rakstīt sieviete un kā tad ir ar «savējo veču» klubiņu Latvijā, sporta žurnālists Armands Puče atteic: «Nekādu ierobežojumu vai aizspriedumu Latvijā pret šo parādību nav. Nav arī tāda «vīriešu klubiņa» – ir vai nu labi, vai slikti žurnālisti.» A.Puče uzskata, ka ne jau dzimums nosaka, kā skatās uz sporta problemātiku, spēli vai notikumiem – ikviens cilvēks redz to, ko pats vispirms vēlas redzēt. Tas neesot atkarīgs no dzimuma, bet gan no audzināšanas ģimenē un izglītības. Neviena pie durvīm neklauvēArī atbildot par iespēju un nepieciešamību paplašināt auditoriju, padziļinot un dažādojot sporta tematiku, A.Puče ir lakonisks: «Ražo to, ko patērē. Pieredze rāda, ka sporta veidu daudzveidība sporta interesentu auditoriju mediju vidē nepaplašina.»Arī sporta žurnālists Anatolijs Kreipāns atzīst, ka tirgum ir savi noteikumi: «Laikraksta «Sports» vadītājs savulaik mēģināja skriet pret vēju, rakstīt par visu, bet beidzās ar to, ka nevienu tā avīze neinteresēja. Tirgus daudz ko nosaka. Tāpēc jau ir populārākie, izplatītākie, redzamākie sporta veidi, tos grib vairāk. Protams, interesi var un vajag veidot arī par kaut ko citu. Piemēram, par skeletonu savulaik neviens nezināja, ka tāds ir. Tāpat arī florbols. Daudziem liekas, ka nekas nopietns tas nav, bet ieejiet Vācijas, Čehijas mājaslapās – tomēr tas ir pierādījis, ka var ieņemt stabilu nišu, turklāt ir ar labu auru.» Runājot par sieviešu pārstāvniecību, A. Kreipāns atzīst, ka arī padomju laikā sieviešu reportieru bijis ļoti maz, vairāk saistībā ar sieviešu sporta veidiem. «Tagad arī pat nevaru nosaukt. Tikai puišu vārdi prātā nāk. Un nevaru teikt, ka meitenes nāktu un uzstājīgi klauvētu pie redakcijas durvīm,» atzīst žurnālists. Latvijā nav arī tradīcijas, ka žurnālistikai pievērstos bijušās sportistes. Sievietes kā komentētājas gan tiekot pieaicinātas, piemēram, kamaniņu sportā, daiļslidošanā. «Sievietes laikam jau vairāk ir pavarda sargātājas. Sportā viss notiek nedēļas nogalē, ar to jārēķinās. Nenormētais darba laiks sanāks pavisam nenormēts. 80 procentos gadījumu to dara cilvēki, kam tas tiešām patīk un nav tikai darbs. Ja neesi diendienā iekšā tajā vidē, nezini problēmas, nevari rakstīt,» atzīst A. Kreipāns. Tomēr viņš neslēpj – ir daudz informācijas, ko pasniedz «zināšanai, ne publicēšanai». Un, ja kaut reizi šo vienošanos pārkāpsi, izlidosi. Kaut kādu pamatinformāciju jau saņemsi, avoti ir dažādi, bet ar sekām būs jārēķinās. «Vari rakstīt un kritizēt, cik gribi, bet neviens uz to nereaģē. Lielākais, ko var panākt, – sabojāt ar kādu attiecības,» žurnālists norāda vēl uz kādu niansi. Viņš pats labprāt rakstītu daudz biežāk kritiski analītiskus rakstus, «šobrīd arī – divi temati stāv, nav laika piesēsties, lai apsmadzeņotu un saliktu pa plauktiņiem». Uzziņai Eiropas Padomes divu gadu programma «MARS» (Media Against Rasism in Sport) pievērsās līdztiesības problēmām, ne tikai rasisma novēršanai sportā. Žurnālistu treniņnometne un programmas noslēgums notika Francijas pilsētā Bordo pērn novembra beigās. Karikatūra līdz ar citiem žurnālistu darbiem un «MARS» programmas materiāliem pieejami internetvietnē www.coe.int/t/dg4/cultureheritage/mars/. Rakstā izmantots pētījums «Play the game» (2005., www.playthegame.org), kā arī starptautisks monitorings par to, kā ziņas, to saturu, apjomu utt. ietekmē dažādi aspekti, tostarp arī žurnālista dzimums (2010., Global Media Monitoring Project, www.whomakesthenews.org).
