Rucavas Gaitiņos, netipiskā tipveida «līvānietē», dzīvo Līga un Mārtiņš Ates. Ģimenē ir trīs bērni, kuru vecums ne reizi vien iezīmē pieturas gadskaitļus arī stāstā par mājas remontu. Piemēram, starpsienas pirmajā stāvā izgrāvuši, pirms vecākais dēls Rūdolfs sācis staigāt. Par idejām un krāsām interjeram varētu teikt – izvēlas Līga, bet Mārtiņš neiebilst.Pārmaiņas rosina idejasTrīs gadus nodzīvojuši parastā «līvānietē», līdz kādā žurnālā ieraudzījuši ideju, ka starpsienu nav vispār. Tik radikālu pārbūvi nav gribējuši, pussienu starp virtuvi un dzīvojamo istabu atstājuši, lai labāk organizētu vidi. Galvenais ieguvums – vairāk gaismas un plašuma, varējuši iebraukt pat ar bērnu ratiņiem. Iepriekš visu bremzējis šaurs un tumšs koridors, bez kura, kā izrādījies, labi var iztikt. Sevišķi ērti bijis, kad vecākais dēls Rūdolfs sācis staigāt – vieglāk pārskatīt, kur viņš atrodas, ko dara. Rūdolfam nu jau ir septiņi gadi, Katrīnai četri, bet pastarītim Ēvaldam – divi. Otrais ir «guļamstāvs», tur atrodas istaba vecākiem un divas bērnu istabas, tāpēc lielākā darbošanās ir pirmajā stāvā, kur arī plašums noder. Tā kā Līga ir rokdarbniece, dziju atlikumi ejot «uz urrā». «Uztaisa zirnekļu tīklu pa visu istabu! Kad pārnāk tētis, nav kur kāju nolikt.» Kad izgrāvuši starpsienas, radusies nepieciešamība noslēpt vienu nesmuko «stenderi», to sākuši aplīmēt ar dažādiem jūras nogludinātiem kociņiem, pludmalē izskalotiem stikliņiem. Gadu laikā izrādījies, ka tas ir ļoti nepateicīgs risinājums mājām, kurās ir daudzi čakli pirkstiņi, ja vien nav pacietības arvien līmēt jaunus kociņus izrubināto vietā. Citi rotājumi paši nokrīt, ja nav labi piestiprināti vai garāmejot tiek aizķerti. Tomēr skats esot patīkams – Līga cer tādā pašā veidā noformēt vannasistabas sienu, kociņi «rāpjas» pa stenderēm uz augšu arī tualetes telpā. Kociņi jau esot pielasīti pilns koferis.Māk pielietot neparastiPirmais sienas dekors istabā ir vēl no «pirmslaulības» laikiem – daudzie šampaniešu korķi liecina ne tikai par iecienītāko dzēriena marku un tā patērēšanas apmēriem, bet gan par periodu, kad Līga strādāja Rucavas pagasta Padomē. Toreiz ēkas pirmajā stāvā atradās kafejnīca «Zīle», kur sagādāta liela daļa izejmateriāla. Darbnīcā par tapetēm kalpo žurnāla «Padomju Latvijas Sieviete» pielikumi, kas kaudzēm bijuši mantojumā no omammas. «Pirms līmēt, rūpīgi pētīju, kuru pusi likt pret sienu, kuru vēl varēs izmantot. Tai brīdī daudzas idejas fiksēju. Citi pielikumi bija tik vērtīgi no abām pusēm, ka tā arī palika nepielīmēti – šķirojot atliku nost, ka nedrīkst tā izmantot,» atceras Līga.
