Eiropā aizjūras kolonijas tika vērtētas pēc peļņas, kas tika gūta, pārdodot turienes dabas bagātības, lauksaimniecības produktus, salaupīto zeltu, sudrabu un vergus.
Eiropā aizjūras kolonijas tika vērtētas pēc peļņas, kas tika gūta, pārdodot turienes dabas bagātības, lauksaimniecības produktus, salaupīto zeltu, sudrabu un vergus. Kolonizēto tautu labklājība eiropieti neinteresēja. Kolonizatori kāva un laupīja, kā vairogu sev priekšā turot svētu pārliecību, ka eiropiešiem kā kristiešiem ir Dieva dotas tiesības uz kundzību pār pagāniem.
Tomēr tad, kad paverdzinātie indiāņi sāka izmirt tādos apmēros, ka draudēja apstāties plantāciju un raktuvju verdzības (arī naudas ražošanas) mašīna, pašu kolonizatoru vidū radās cēlsirdīgi cilvēki, kas sāka iebilst pret zvērisko izturēšanos. Viens no viņiem bija Bartolome de Las Kasass, kas centās pārliecināt savus tautiešus, ka arī indiāņi pieder pie cilvēku dzimuma.
Raktuves un plantācijas nevarēja palikt tukšas, to negribēja pieļaut Spānijas valdnieki, kuru rocība bija atkarīga no kolonijām. Amerikā «ieceļoja» melnādainā rase, ko spāņi pirka no portugāļu vergu tirgotājiem. Trešā daļa briesmīgo apstākļu dēļ, kas valdīja pārbāztajās kuģu tilpnēs, ceļā nomira.
Atlikušos gaidīja bezcerīgs liktenis Amerikā un pilnīga beztiesība, kas turpinājās vairāk nekā 300 gadu. Savukārt Āfrika zaudēja desmitiem miljonu iedzīvotāju.
Jaunās Pasaules zemes dzīles izrādījās ārkārtīgi bagātas ar sudraba iegulām. Jau XVI gadsimta pirmajos gadu desmitos Meksikā un Peru tika iegūts vairāk sudraba nekā visā Eiropā kopā. 1550. gadā Potosi (tagadējās Bolīvijas teritorijā) spāņi atklāja pasaules bagātākās sudraba raktuves, un gadsimta otrajā pusē šī metāla ieguve Amerikā pieauga jau piecpadsmitkārtīgi.
No austrumiem un rietumiem plūstošais sudrabs un zelts bija «jāapgroza», tādēļ jau XVI gadsimta sākumā itāļu pirmajām bankām pievienojās arī citas. Baņķieri kļuva par ievērojamiem valsts procesu noteicējiem. Mediči bija tik vareni, ka sagrāba varu Florencē, kļūdami par Toskānas lielhercogiem. Mediči pārzināja pat visus pāvesta finansu darījumus, bet XVI gadsimta sākumā to nama pārstāvis kļuva par pāvestu Leo X, bet Katrīna Mediči – par Francijas karalieni.
Savukārt Vācijā par noteicošajiem baņķieriem izveidojās Fugeri, kas piedalījās koloniālajā tirdzniecībā ar Ameriku un par iegūto peļņu iegādājās milzīgus zemes īpašumus, pilis, titulus un valsts amatus. Fugeri aizdeva naudu pat Eiropas zemju valdniekiem, tā iemantojot lielu iespaidu arī politikā. Jākobs Fugers bija tik varens, ka 1519. gadā spēja apmaksāt vācu ķeizara vēlēšanas un nopirkt kūrfirstus, lai tronī nosēdinātu sev vēlamo Kārli V no Hābsburgiem.
XVI gadsimtā par koloniālu lielvalsti sāka veidoties arī Anglija. 1587. gadā tika nodibināta pirmā Anglijas kolonija – Virdžīnija.
Londona bija kļuvusi par ievērojamu pasaules tirdzniecības centru – tur «satecēja» nauda no daudzajām angļu tirdzniecības kompānijām (Maskavas, Karaliskās, Ostindijas, Virdžīnijas). Anglija sāka konkurēt ar Spāniju, Portugāli un Nīderlandi.
XVI gadsimtā notika cenu revolūcija: pieaugot ievestā sudraba apjomam, tas palika arvien lētāks, bet preču cenas auga. 100 gados nauda Eiropā kļuva četras reizes nevērtīgāka, bet preces – četras reizes dārgākas.
